Jaunjelgavietis Jānis Kalniņš jau pusgadu ir otrās grupas invalīds. Slimības dēļ amputēta viena kāja, un viņš nevar strādāt. Tāpēc nav iespēju nopelnīt.
Jaunjelgavietis Jānis Kalniņš jau pusgadu ir otrās grupas invalīds. Slimības dēļ amputēta viena kāja, un viņš nevar strādāt. Tāpēc nav iespēju nopelnīt.
Pensijas nepietiek, lai nopirktu gan pārtiku, gan malku nākamajai ziemai. Tāpēc vīrietis izlēmis pieteikt badastreiku. Viņš neēd jau kopš pirmdienas.
Par savu nodomu pieteikt badastreiku Kalniņa kungs telefoniski paziņoja “Staburagam”, savukārt ierakstītā vēstulē — “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”.
Neiedomājama beztiesība
— Invalīds esmu pusgadu, — saka Kalniņa kungs. — Līdz tam pat iedomāties nevarēju, cik bezpalīdzīgs un beztiesīgs ir invalīds mūsu sabiedrībā. Tiklīdz tev notiek nelaime, tu vairs nevienam neesi vajadzīgs.
Savlaik Jānis Kalniņš strādājis labiekārtošanas darbus Jaunjelgavas pašvaldībā, nopelnot iztikai un malkai. Nu situācija mainījusies.
Iztiek ar kafiju un bērzu sulām
— Saņemu invaliditātes pensiju — 50 latu, — saka Kalniņa kungs. — Dzīvoju kopā ar savu 81 gadu veco māti. Abi kopā mēnesī saņemam 130 latu. Taču jāmaksā par telefonu, elektrību, daudz naudas nepieciešams zālēm. Mātei jāārstē acis, ir citas kaites. Diemžēl arī malka ir ļoti dārga. 12 kubikmetru, cik mums ziemai nepieciešams, maksā 120 latu. Nākas izvēlēties — tagad ēst un ziemā salt vai tagad neēst un ziemā sildīties. Es aukstumu varētu paciest, bet māte nē. Tāpēc jau trešo dienu vairs neēdu. Iztieku ar krūzi kafijas no rīta un bērzu sulām.
Vai pašvaldība sniedz kādu atbalstu? Kalniņa kungam pretenziju pret Jaunjelgavas domi neesot. Kad bijis nepieciešams, palīdzēts ar autotransportu. Piešķirot arī nedaudz malkas. Visai ziemai tās, protams, nepietiek, turklāt pašvaldība malku parasti piegādā septembrī un slapju. Jau pagājušajā ziemā uz plīts žāvējuši malkas klēpi, ko nākamajā dienā kurināt.
Meklē sabiedrotos
— Zagt es nevaru iet — tūlīt noķers, — spriež Kalniņa kungs. — Neesmu arī tik zemu kritis, lai ubagotu. Vienīgā iespēja sakrāt naudu ir badojoties. Ceru, ka mani atbalstīs arī citi invalīdi, kuri ir tikpat beztiesiski kā es. Kopā varbūt spēsim kaut ko panākt.
Valsts rūpes par invalīdiem ir “aizkustinošas”. Pirms Jāņiem invalīdiem pie pensijas pielika vienu latu, bet Saeimas deputāti sev pie algām — 130 latu. Jājautā — kuriem vairāk šo naudu vajadzēja? Tautas kalpiem, kuri ir simtiem reižu bagātāki par tautu, kurai kalpo, vai cilvēkiem, kuriem nepietiek naudas izdzīvošanai?
Kā līgo invalīdi?
Pirms Jāņiem televīzijā katrā ziņu raidījumā skandināja, cik lepni līgos deputāti, ministri, cik bagātīgi klāti būs viņu galdi, bet vai bija kaut viens sižets par to, kā līgos invalīds? Vai viņam būs kaut siera šķēlīte galdā? Tādu ziņu nebija. Rādīja vien to, kā labi paēduši bagātnieki alusdārzā spēlē zolīti. Tā ir absurda situācija, ka Latvijā — nabadzīgākajā Eiropas Savienības valstī — ir 300 miljonāru. Statistika rāda, ka vidējā alga Latvijā ir gana liela, bet vai kādam sāp galva par to, kā tā top? Parēķiniet paši! Saskaitiet 99 tādu Jāņu Kalniņu kā es algas un vienu “Latvijas dzelzceļa” šefa Zorgevica algu, izdaliet ar simtu un redzēsiet, kāda ir vidējā alga. Būs prieks skatīties, taču paēdis būs viens pats Zorgevics.
Kam mums vajadzīga Gaismas pils un koncertzāle, kurā būs atļauts ieiet tikai tiem, kuri to varēs atļauties?
Jādibina invalīdu partija
Nākamgad būs Saeimas vēlēšanas. Atkal birs solījumi, kuriem es vairs neticu. Varbūt vērts apvienoties invalīdiem un dibināt savu partiju, lai kaut nedaudz mainītu situāciju šajā valstī? Mēs zinātu, kas jādara.
Jānis Kalniņa kungs ir apņēmības pilns izturēt piespiedu badastreiku. Ārstu viņš saukšot tikai tad, ja radīsies nopietnas veselības problēmas, jo pašlaik jūtoties labi un zvanīt dakterim esot neērti. Badastreiku viņš sola pārtraukt tikai tad, kad būs sarūpēta malka nākamajai ziemai.
Streika laikā Kalniņa kungs nedzīvos teltī kādā publiskā vietā, bet paliks mājās, kuras tāpat ir gandrīz blakus Jaunjelgavas domes ēkai.
