Noslēgumam tuvojas 2003. gads, kurš pasaulē bija izsludināts kā Invalīdu gads. Ar to saistītas aktivitātes bija jūtamas arī Latvijā.
Noslēgumam tuvojas 2003. gads, kurš pasaulē bija izsludināts kā Invalīdu gads. Ar to saistītas aktivitātes bija jūtamas arī Latvijā. Bet vai turpmāk mēs par invalīdiem un viņu vajadzībām aizmirsīsim? Vai jau esam gatavi pieņemt viņus kā pilntiesīgus sabiedrības locekļus? Daļa cilvēku varbūt, bet ne visi. Runājot par invalīdiem, mēs domājam galvenokārt par cilvēkiem, kuriem fiziski trūkumi vai traumu sekas neļauj pilnvērtīgi dzīvot un darboties. Cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem vairuma uztverē vairs nespēj ne strādāt, ne atpūsties tā, kā to darām mēs, veselie, tas ir, viņi praktiski ir “norakstāmi”. Sabiedrības balasts, kura dēļ nav vērts tērēt ne laiku, ne naudu.
Citāda attieksme
Pavisam citāda attieksme pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem ir Vācijā. Par to pārliecinājās Aizkraukles novada pašdarbnieki — vīru koris “Staburags” un vidējās paaudzes deju kolektīvs, kā arī citi līdzbraucēji, septembrī viesojoties sadraudzības pilsētā Epšteinā. Aizkraukles labvēļi Silvija un Francs Fluhi saistībā ar Eiropas Savienību un Invalīdu gada kontekstā pašu izstrādāto projektu bija noorganizējuši mums viesošanos Pronheimas invalīdu darbnīcās Frankfurtē pie Mainas.
Trijās Pronheimas darbnīcās rūpējas par 700 cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Apmēram 500 garīgo invalīdu dzīvo tālu no Frankfurtes, un viņus uz darbnīcām katru dienu atved tuvinieki. Invalīdi te pavada dienas lielāko daļu — no pulksten 8 līdz 16. Vecāki, atvedot šurp savus bērnus, ir laimīgi, jo viņi ar savu nelaimi nav vieni. Te gan viņi, gan bērni ir sev līdzīgo vidū.
Kara laikā iznīcināja
Invalīdu darbnīcas nav jauna lieta. Šogad tās svin 75 gadu jubileju. Sākumā te bijusi grūti audzināmo jaunekļu apmācības vieta. Kara gados gan viss pārtraukts, jo fašistiskās diktatūras laikā šādus nepilnvērtīgus cilvēkus vienkārši iznīcināja. Karam beidzoties, šajā vietā atkal uzņēma garīgi slimos cilvēkus, kuri bija izdzīvojuši.
Darbnīca, kurā mēs viesojāmies, dibināta 1982. gadā. Vēl viena uzcelta arī pilsētas austrumu daļā. Secināts, ka nav vajadzīga vis viena liela iestāde, bet gan vairākas mazākas.
Jāmācās izmantot tualeti
Agrāk cilvēki ar garīgu atpalicību dzīvoja mājās un neko nedarīja. Taču, prasmīgi apmācot, var panākt, ka arī šādi invalīdi var strādāt un būt noderīgi. Valsts finansē viņu divgadīgu apmācību piecos dažādos virzienos. Ir izstrādātas speciālas apmācības programmas. Tajās iekļauts arī personiskais serviss, tas ir, apmēram pusi dienas jāziedo sevis apkopšanai, telpas un apģērba tīrīšanai, ēdiena gatavošanai. Jāiemācās, piemēram, kā no kafijas automāta virtuves telpā ieliet kafiju, kā bez problēmām izmantot tualeti, padzerties un citas praktiskas lietas.
Paši ražo un pārdod
Ko tad garīgi slimie cilvēki te dara? Daļa gatavo vienkāršas rotaļlietas, papīra pūķus pārdošanai. Katrs ir apguvis kādu noteiktu operāciju un veic to diendienā. Ražo arī dažādas lietas arhivēšanas vajadzībām, bankām un apdrošināšanas sabiedrībām. Redzējām, kā invalīdi gatavo saspraudes, čipkartes, smalcina iznīcināmus dokumentus, sagatavojot papīra smalkmi pārdošanai.
Daļa invalīdu vienu un to pašu darbu veic katru dienu, piemēram, mazgā grīdas, gatavo brokastis administrācijai, sakārto koplietošanas telpas utt.
Darbnīcās izpilda arī pasūtījumus no ārpasaules. Diemžēl ir liela konkurence, jo rodas jaunas un arvien modernākas tehnoloģijas, kuras izstumj roku darbu. Tās gan iespēju robežās cenšas ieviest arī Pronheimas darbnīcās.
Vēl pirms dažiem gadiem šīs darbnīcas dēvēja par “zilo darba uzvalku” (eļļainas rokas, melns darbs) darbavietu “pagarināto jumtu”. Frankfurtē vien bija ap 200 tūkstošu šādu darbavietu, taču “jumts” arvien sarūk, jo darbavietu paliek mazāk.
Veselākie pie datora
Garīgie invalīdi ir dažādu pakāpju. Smagāk slimie spēj veikt tikai vienu monotonu darbību, bet vieglākā formā slimojošie ātri apgūst arī vienkāršākās datorprasmes iemaņas un spēj veidot, piemēram, katalogus firmām, izsūta vēstules un epasta ziņojumus dažādām iestādēm, organizācijām. Protams, to visu uzrauga un pārbauda darbnīcās strādājošie veselie cilvēki.
Par trijiem smagi slimajiem rūpējas viens darbinieks, par veselāku 12 cilvēku grupu — trīs darbinieki. Varējām pavērot viņu savstarpējās attiecības. Nedzirdējām neviena skaļāka vārda, nosodījuma, ja kaut kas nav izdevies, tieši otrādi — par pilnīgi aplamu darbiņu “vainīgais” saņēma uzslavu. Toties cik priecīgi bija tie, kuriem viss izdevās pašu spēkiem, bez uzraudzītāja palīdzības! Tādu sajūsmu reti gadās redzēt veselu cilvēku sabiedrībā.
Maksā tikai par ēdienu
Aizkraukliešus interesēja, kas finansē invalīdu nodarbināšanu. Garīgi slimo cilvēku aprūpi un apmācību šajās darbnīcās, maksājot noteiktu summu, finansē katra pašvaldība, kuras teritorijā invalīds dzīvo.
Agrāk līdzmaksājums bija obligāts arī piederīgajiem, bet nu jau divus gadus tuviniekiem jāmaksā tikai par invalīda ēdināšanu.
Šo iestādi daļēji uztur arī no ziedojumiem, jo invalīdiem maksā algu (120 eiro mēnesī), bet tikai no pasūtījumiem pietiekami naudas algām iegūt nevar. Tāpēc jādomā, kā vēl papildināt darbnīcu budžetu.
Daunus nomaina neiznēsātie
Vācijā cilvēku ar garīgo atpalicību kļūst arvien vairāk. Kāpēc? Agrāk tradicionāli šādi cilvēki bija slimi ar Dauna slimību. Mūsdienās to agrīni diagnosticē un izdara abortu.
Toties dzimst daudz neiznēsātu bērnu, un skābekļa trūkuma dēļ viņiem vēlāk rodas garīgi traucējumi. Tas, ka spēj izdzīvot pat bērni ar 800 gramu svaru, it kā ir medicīnas sasniegums, taču, no otras puses, viņi arī ir potenciālie garīgie invalīdi.
Kā integrēt vecos?
Pašlaik Vācijā aktuāla ir vēl kāda problēma. Par pensionāriem kļūst pirmā pēckara paaudze, arī garīgi slimie cilvēki. Jādomā, kā viņus tādā vecumā integrēt sabiedrībā. Šāda vajadzība liek mainīt iestāžu un arī šo darbnīcu darba stilu un metodes.
Pronheimas darbnīcās paredzēta vieta arī 36 invalīdiem, kuriem ir tik smagi garīgie traucējumi, ka viņi nespēj strādāt. Šādi cilvēki sabiedrībā jāintegrē savādāk, ne tikai ar darbu. Par to, kā tieši to izdarīt, diendienā domā šīs iestādes darbinieki.
Normāli un ētiski
Krasi atšķiras arī attieksme pret invaliditāti Vācijā un Latvijā. Mēs uzskatām, ka publiski rādīt cilvēka kroplību, garīgo vai fizisko, ir amorāli, neētiski, tāpēc laikrakstā tikpat kā nekad nepublicējam šādas fotogrāfijas. Tiesa, esam ievietojuši invalīda portretu ratiņkrēslā, taču tikai tad, ja viņš pats tam piekritis.
Vācijā uzskata, ka cilvēka invaliditāte nav nekas īpašs — šāds sabiedrības loceklis vienkārši ir savādāks nekā citi, un to jāuztver normāli. Arī invalīds taču strādā, guļ, ēd, mīlējas, lasa laikrakstus, skatās televīziju, tikai viņam tas ir grūtāk, sarežģītāk, ja citi nepalīdz un nerada tam priekšnoteikumus.
Kad jautājām, vai drīkst kādu no invalīdiem nofotografēt, neviens pat neieminējās, ka tas nebūtu ieteicams vai būtu aizliegts. Darbinieki, kas ar invalīdiem strādā, uzskata, ka pret slimajiem jāizturas tāpat kā pret veselajiem. Tikai tad viņi jutīsies līdzvērtīgi. Taču mums Latvijā, redzot uz ielas garīgi atpalikušu invalīdu ratiņkrēslā, galva joprojām griežas atpakaļ, it kā ieraugot kaut ko eksotisku. Vācijā savuties novērojām, ka tuvinieki ar saviem slimajiem dodas visur — brauc ar kuģi, ved kalnā, lai apskatītu senu pili, ņem līdzi uz koncertu, uz gaļas grilēšanas “tusiņu”. Liekas, ko gan viņi no tā visa saprot? Un ja nu tomēr?
Fiziski cietušie citur
Vērojot rūpes par garīgi slimo nodarbināšanu, neviļus nāk prātā Latvijas situācija — pie mums nav darba pat pilnīgi veseliem cilvēkiem, un viņus nemaz tik ļoti necenšas nodarbināt. Izrādās, pat paliek pāri neiztērēta nauda kursiem. Arī par invalīdu nodarbināšanu pie mums sāk domāt tikai šogad. Laikam saistībā ar Invalīdu gadu. Un arī tad tikai par fiziska rakstura invalīdiem. Garīgi nepilnvērtīgie lielākoties atvēlēti valsts aprūpei speciālās iestādēs.
Vācijā ir citas iestādes un darbnīcas, kurās strādā traumu rezultātā invaliditāti ieguvušie. Cilvēkus ar fiziskās attīstības traucējumiem integrē nodarbinātības dienests, ar garīgu atpalicību — sociālais dienests.
“Esmu nelaimīgs”
Izrādījās, ka Pronheimas darbnīcās ir invalīdi, ar kuriem varējām sarunāties krieviski. Piemēram, Jurijs pērn atbraucis no Vladivostokas. Viņa vecāki pensionāri te dzīvojot jau kopš 1994. gada. Viņš garīga rakstura traumu guvis te, Vācijā, pēc smadzeņu satricinājuma. Labprāt sarunājas ar apmeklētājiem un stāsta par sevi.
Arī afgānis Džavets ļoti grib parunāties krieviski un visiem stāsta, ka ir ļoti nelaimīgs, jo viņam ir tikai 23 gadi, bet jau cietis avārijā un nonācis šajā iestādē. Puisis gribētu, lai kāds viņu aizved uz dzimteni, un izmisīgi raugās katrā, kurš pienāk parunāties. Lūdzošais acu skatiens mūs pavada vēl ilgi…
Labestības darbs
Jautāju dažiem darbiniekiem, vai viņiem nav nomācoši katru dienu redzēt cilvēkus, kuri nekad vairs nebūs īsti veseli. Vai šis darbs garīgi neiztukšo? Helleres kundze teica: “Nē! Šis ir labestības darbs, saistīts ar pozitīvām emocijām. Te var redzēt attīstību. Cilvēks, kurš sākumā nav pratis pilnīgi neko, pamazām iemācās pat strādāt un pelnīt. Šajā iestādē viņš pavada visu mūžu — no 18 līdz 65 gadiem.”
Alkoholiķus “nenoraksta”
Vēl interesantāks bija alkoholiķu rehabilitācijas centra apmeklējums. Te nevienu piespiedu kārtā neārstē. Ja pats apzinies, ka esi alkoholiķis, un gribi izveseļoties, tev rada tādu iespēju.
Šī darbnīca dibināta 1993. gadā. Tai ir sešas nodaļas. Viena no tām domāta arī cilvēkiem ar fiziskās attīstības traucējumiem. Kopmītnē pavisam ir 90 vietu, tikpat daudz arī darbavietu. Cilvēki paši nokļūst šurp ar vilcienu vai autobusu. Ja viņi nevar dzīvot vieni vai ar draugu, ir iespēja palikt kopmītnē.
Bijušie alkoholiķi te strādā grupās pa 14 — 16 cilvēkiem, ar viņiem nodarbojas divi vadītāji. Ar visiem noslēgts darba līgums, katrs saņem algu, tā gan nav visai liela, tāpēc sociālās palīdzības dienests piemaksā, lai iznāktu vismaz minimālā.
Novāc un pārstrādā ābolus
Centrā no koncentrāta ražo sulas, galvenokārt ābolu. Lai iegūtu izejvielas, Frankfurtes dome pilsētas tuvumā rehabilitācijas centram bez maksas iznomā lielu augļudārzu. Tur arī ievāc ābolus. Ja kāds piedāvā, novāc ābolus arī privātdārzos. Sezonā pārstrādā 25 — 30 tonnu ābolu.
Iegūto sulu centrs pārdod. Paši gatavo un pārdod arī 5% ābolu etiķi. Interesants pasūtījums bijis pērn. Kāda firma gribējusi, lai īpašās pudelēs iepilda ābolu etiķi Ziemassvētku dāvanai katram firmas darbiniekam!
Daudzi bijušie alkoholiķi kopj dārzu, strādā virtuvē, gatavo maltītes ne tikai visiem centra iemītniekiem un darbiniekiem, bet arī izpilda pasūtījumus, piemēram, bērnudārziem, slimnīcām, banketiem. Mēs arī pusdienojām centra ēdnīcā un secinājām, ka gatavo te garšīgi.
Eiropas Savienība mudinās
Invalīdiem Latvijā nākotnē gaidāmas saulainākas dienas. Izmantojot Eiropas Savienības Sociālā fonda piedāvātos līdzekļus — ap 13,6 miljoniem latu, būs iespēja radīt jaunas darbavietas, iesaistot invalīdus darba tirgū.
Aptuveni 117 tūkstošiem iedzīvotāju ar invaliditāti būs plašākas iespējas saņemt tādus sociālos pakalpojumus kā sociālā rehabilitācija, specializēto darbnīcu izveide, nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem, personu ar garīga rakstura traucējumiem aprūpe dienas centros un institūcijās.
Labklājības ministrijas speciālisti atzīst, ka Latvijā šobrīd cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem visvairāk mīt ilgstošas sociālās aprūpes vietās. Pēc 2002. gada statistikas datiem, 29 ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijās nodrošina aprūpi 4130 personām, savukārt alternatīvo sociālo aprūpi 18 dienas centros saņem tikai 544 cilvēki.
Koknesei ir idejas
Turpmāk plānots izveidot dienas centrus, specializētās darbnīcas, kurās invalīdi apgūtu ikdienā nepieciešamās iemaņas, jaunākās informācijas tehnoloģijas, vienlaikus veicot dažādus pienākumus. Šādu pakalpojumu izmantošana stimulēs invalīdus aktīvāk iekļauties sabiedrībā, mazinot viņu atkarību no valsts sniedzamās palīdzības.
Tas viss, protams, jauki skan, taču pagaidām ir tikai un vienīgi ieceru līmenī. Lai izmantotu ES fondu naudu, nepieciešami ne tikai projekti un biznesa plāni, bet arī valsts vai pašvaldības līdzfinansējums.
Tomēr Pronheimas darbnīcās redzētā iedvesmota ir Kokneses speciālās internātskolas—attīstības centra direktore Maija Grunda. Viņa ir pārliecināta, ka līdzīgas darbnīcas var iekārtot arī Kokneses internātskolā, lai tajās varētu turpināt strādāt un turpat dzīvot skolu jau beigušie jaunieši ar īpašām vajadzībām, kā mēs viņus saucam. (Vācijā gan uzsvēra, ka invalīdi nav nekādi īpaši cilvēki, viņi ir tikai savādāki — aut.). Grundas kundze par savām iecerēm “Staburagam” ir apsolījusi īpašu rakstu kādā no turpmākajiem numuriem.
Šajā braucienā mēs uzskatāmi pārliecinājāmies, ka Vācijā un arī daudzās citās valstīs par vienlīdz vērtīgu sabiedrības locekli uzskata gan to, kurš piedzimis skaists un vesels, gan to, kuram māte Daba kaut ko noskaudusi. Ir tikai ļoti žēl, ka mēs droši vien vēl ilgi nesasniegsim tādu pašu attieksmes līmeni, jo šobrīd daļa mūsu sabiedrības bieži nespēj cienīt un godāt pat veselu cilvēku, kur nu vēl invalīdu.
