Grilēšana ir neatņemama vasaras sastāvdaļa, taču, vai zināt, ka grilēšana ir strauja un tieša gaļas cepšana uz uguns?
Grilēšana ir neatņemama vasaras sastāvdaļa, taču, vai zināt, ka grilēšana ir strauja un tieša gaļas cepšana uz uguns? Turpretī barbekjū ir lēna netieša cepšana virs mazas dūmojošas uguns. Taču sarunvalodā vārds “barbekjū” bieži tiek lietots, lai apzīmētu maltītes gatavošanu svaigā gaisā.
Ja par grilēšanu uzskata gaļas cepšanu uz atklātas uguns, tad šī tradīcija ir sākusies līdz ar uguns iegūšanu pirms 27 tūkstošiem gadu. Vārds “barbecue” ir atvasināts no Taino indiāņu vārda “barbacoa” spāniskā atveidojuma, un ar to tiek apzīmēts virs atklātas uguns iekarināts, no tievām zaru nūjiņām veidots režģis. Cits populārs viedoklis pauž, ka šis vārds cēlies no Haiti franču kreolu valodas “barbe—a—queue”, kura burtiskais tulkojums ir “no ūsām līdz astei”, tātad — apēdot visu.
Viens no pirmajiem zināmajiem griliem ir atrasts Knosā, vienā no Grieķijas salām — Krētā, kur valdījis leģendārais Mīnojs.
Amerikas iedzimtie indiāņi konservēja gaļu, to iesālot vai kaltējot saulē. Lai pasargātu gaļu no mušām, viņi to novietoja virs nelieliem dūmojošiem ugunskuriem.
Grilēšana ASV kļuva populāra 19. gadsimtā, kad kovboji no saviem saimniekiem dabūja vissīkstāko, viscīpslaināko gaļu un to stundām ilgi cepa, lai tā kļūtu mīkstāka.
Indonēzijā kumosa lieluma marinēta cāļa gabalus, ko sauc par “saté”, uzver uz bambusa iesmiem, grilē un tad pārlej ar zemesriekstu mērci. Korejieši ēd “bulgogus”, bet grieķiem garšo “souvlaki” — uz iesmiem ceptas marinētas jēra gaļas šķēles. Sicīlijā mielojas ar “stigjoli” — grilētām jēra zarnu virtenēm kopā ar lociņiem un “pecorino” sieru.
