Kas zina, varbūt kādreiz varēšu teikt, ka intervēju slaveno rakstnieci Initu Klindžāni, jo to, ka viņai ir ķēriens uz rakstīšanu, apliecina panākumi dažādos literārajos konkursos. Savulaik viņa studējusi arī Latvijas Universitātē baltu filoloģiju, bet liktenis ir liktenis, tas dzīves sejā veicis savas korekcijas, un studijām kādu laiku pielikts punkts. Ikdienā Inita veic floristes darbu, kuru apguvusi pašmācībā, bet ne par to ir stāsts. Mēs runājam par viņas sirdsdarbu — palīdzību kaķiem, kuri ir bez mājām un dzīvo kolonijās.
Varbūt Initas, kura dzīvo Līvānos un principā darbojas viena, pieredze dos ierosmi arī kādam mūspuses kaķumīlim iestāties par palīdzību minčiem, kuri izbadējušies un noplukuši siro ne vienā vien novadā. Pateicoties enerģiskajiem dzīvnieku biedrības “Felida” pārstāvjiem, šī problēma veiksmīgi tiek risināta tikai Aizkrauklē.
Parasti jau saka: viens nav karotājs, bet Inita pierādījusi pretējo — tiesa, brīžiem bijusi sajūta kā donam Kihotam cīņā ar vējdzirnavām.
Piedalās konkursā
Bet sākās viss gluži prozaiski — Inita dzīvo daudzdzīvokļu mājā, pie kuras mitinās daudz kaķu. Reiz aizdomājusies — cik ilgi viņiem var izrādīt mīlestību, tikai tos pabarojot, rokās jau mazie mežonīši nedevās, un ar katru gadu viņu kļuva vairāk. Un Initai radās ideja.
Līvānu novada pašvaldība katru gadu rīko projektu konkursu “Mazie Granti”, kurā iedzīvotāju grupas un biedrības var iegūt finansējumu dažādu ieceru realizēšanai. 2014. gadā starp 22 iesniegtajiem projektiem bija kāds pavisam neparasts no iedzīvotāju iniciatīvas grupas “Kaķu draugi”. Toreiz Inita vietējam laikrakstam stāstīja: “Radās iniciatīvas grupa “Kaķu draugi”, kas nolēma Līvānos beidzot sākt pievērst sabiedrības uzmanību ielas kaķu problēmu risināšanai, kā tas notiek jau citās pašvaldībās — gan Jēkabpilī, gan citās lielākajās. Bija lieliska izdevība piedalīties “Mazo Grantu” konkursā. Mēs savu projektiņu iesniedzām, un ļoti paveicās, ka apstiprināja. Tūlīt varēsim lepoties ar rezultātiem. Tuvākajās dienās būs uzstādīta kaķu mājiņa. Tāpat projekts paredz arī sterilizāciju. Lielākā daļa kaķīšu jau ir sterilizēti, palikuši trīs, kas mums līdz šim veiksmīgi ir izvairījušies no ķeršanas, bet ir izgatavots ķeramais būris, tādēļ es domāju, ka drīzumā visi punkti uz “i” tiks salikti.”
Nodibina biedrību
Jau nākamajā gadā nodibināja biedrību “Ingato” ar mērķi palīdzēt bez mājām esošajiem kaķiem un citiem grūtībās nonākušiem dzīvniekiem. Kāpēc tāds nosaukums, vaicāju Initai. “Lai veiktos,” viņa smej. Sākums ir no viņas vārda, bet turpinājums — starptautisks, “gato” spāņu valodā nozīmē “kaķis”.
Lai gan biedrībā skaitās vien trīs cilvēki, viss smagums gulst uz Initas pleciem. Vēlmi uzlabot klaiņojošo kaķu dzīvi finansiāli atbalsta arī Līvānu novada pašvaldība.
Nesen atbalstīts tika arī projekts “Sabiedrības līdzdalība bezsaimnieku ielas kaķu problēmu risināšanā — veiksmīgs pamats šo jautājumu sakārtošanā” — turpinājums 2014. gadā iesāktajam darbam — klaiņojošo ielas kaķu koloniju ierobežošana ar pasaulē par efektīvāko un humānāko atzīto metodi “noķer-sterilizē-atlaid”. Projekta gaitā dzīvnieku aizsardzības biedrība “Ingato” plāno noķert, sterilizēt un atlaist 22 iekšpagalmos klaiņojošās kaķenes, tādējādi ierobežojot nekontrolētu dzīvnieku vairošanos. Līdztekus plānots apzināt Līvānu pilsētas brīvprātīgos ielu kaķu aprūpētājus, lai ar viņu palīdzību veiktu ielas kaķu uzskaiti, apzinātu šīs problēmas apmērus. Plānota izglītojoša lekcija, lai sabiedrība apzinātos savu nozīmi šīs problēmas risināšanā. Plānots arī izvietot ziedojumu kastītes pilsētā, lai iedzīvotāji ar savu artavu varētu atbalstīt ielas kaķu aprūpes darbu.
Kopš Inita sāka aktīvi risināt klaiņojošo kaķu problēmu, sterilizēts ap 80 minču.
Savs kaklakungs
Todien, kad sarunājos ar Initu, viņa bija kā spārnos — beidzot izdevies sarunāt vienā veikalā novietot ziedojumu kastīti. No malas jau viss izskatās daudz vienkāršāk, bet katrai darbībai, katrai iniciatīvai jāizurbjas cauri “papīru” kalniem. Kaķiem ir vajadzīgs arī ēdamais un citas noderīgas lietas. Kā uzlabot darbu, Initai ir daudz ieceru, viena no tām — atbraukt arī pieredzes apmaiņā uz “Felidu”.
Initas darbam ir arī ēnas puses, piemēram, vieni uzskata, ka viņa par darbu saņem atalgojumu, savukārt citi, ka atalgojumu saņem arī palīgi, ko viņai pa reizei izdodas piesaistīt. Taču viņi nesaprot, ka tas ir mīlestības darbs, un Inita tajā iegulda arī daudz savu līdzekļu. Palīdzību mēģinājusi piesaistīt arī ar sociālo tīklu starpniecību, bet ir ļoti maza atsaucība.
Visas drūmās domas Initai palīdz aizgaiņāt minči. Un kas gan var būt labāks, kad tev mājās pieglaužas tāds mīļš pūkains radījums (Initai mājās ir pieci kaķi). Katram savs dzīvesstāsts, arī tam, kas redzams uz Initas cepures fotogrāfijā: dažu dienu vecais kaķēns bija izmests atkritumos, Inita viņu izbaroja ar pudelīti, ņēma visur līdzi veselu mēnesi — gan uz darbu, gan mežu ogojot, lai ik pēc divām—trim stundām varētu pabarot. Kaķēns tā iemīļots, ka nevienam vairs nevarēja atdot! Tagad Inita smej: man ir pašai savs kaklakungs!
***
Stāstot par kaķiem Inita gan noklusēja vienu: februārī “Dzīvnieku draugā” notika ikgadējais pasākums “Kaķu eņģelis”, kurā godināja nevalstiskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kuru darbības mērķis ir bezsaimnieku kaķu aprūpe. Inita Klindžāne (arī Aina Brimerberga, Mirdza Vainovska, Inta Krieva no Aizkraukles biedrības “Felida”) bija viena no tām, kura saņēma titulu “Kaķu eņģelis 2016”. Ja kaķi mācētu cilvēku valodu, viņi, skaļi murrājot, teiktu: “Inita to ir pelnījusi.”
◆ Laikam tas, ko esmu sākusi darīt, ir tikai loģisks iznākums tam, kam ticu.
◆ Es ticu, ka katrai dzīvai būtnei ir tiesības uz dzīvību neatkarīgi no vecuma, dzimuma un veselības.
◆ Es ticu, ka kaķi ir ļoti īpašas būtnes, kas ierodas uz mūsu zemes, droši vien no kādas tālas zvaigznes vai planētas, lai mums, cilvēkiem, atkal mācītu kļūt par cilvēkiem.
(No Initas ieraksta dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ingato” mājaslapā “Facebook”)
