Vakar Rozālija man prasa: “Kur tavs Indriķis, ka neredz vairs dārzā strādājam?” Nudien kā jocīga, it kā nezinātu, ka ikviens īsts vīrietis tagad ir Maskavā un vēro hokeja čempionātu. Tas gan nav tiešā nozīmē. Principā jau viņš ir mājās, bet domas… ir tālu no dzimtās ligzdiņas. Man, piemēram, čempionāts norit tik ilgi, kamēr mūsējie spēlē, un pēdējā diena, kad noskaidro uzvarētāju. Labi vien ir, ka Latvija ieguva 13. vietu, citādi jau Indriķis aiz lepnības pārsprāgtu. Viņam ir kaut kāda lieluma mānija — kad mūsējie pirmo maču ar zviedriem nospēlēja neizšķirti, staigāja sapūties kā pāvs, it kā būtu komandas treneris. Un tik patriotiski runāja un vēl man stāstīja, kurā momentā vajadzēja to ripu sist.
Re, kā hokeja dēļ cilvēkam prāts sagriežas — mājās no grīdas papīru nevar pacelt, bet māca, kā Maskavā ripa jāmet. Svētdien tas hokeja murgs beigsies — nemaz nevar saskaitīt, cik daudz alus Indriķis šajā laikā patērējis, bet beidzot būs “atgriezies” mājās. Atpūsties gan lai necer — dārzs aizaudzis, zāle jāpļauj!