Tas, ka vīrieši ir lieli pasaku teicēji, nav nekāds noslēpums. Manai kaimiņienei Taņai vīrs tādas pasakas par kavēšanos darbā stāsta un 20 gadu laikā nav ne reizi atkārtojies. Arī literatūras vēsture liecina, ka labākās pasakas sacerēja galvenokārt vīrieši, piemēram, brāļi Grimmi, Hanss Kristians Andersens, Oskars Vailds, Kārlis Skalbe. Savukārt mans Indriķis ir labākais mūsdienu pasaku klausītājs un ticētājs. Viņš vienkārši ir telemārketinga upuris — ar pārsteidzošu interesi klausās, kā pa tālruni stāsta pasakas par precēm. Tagad viņš kļuvis apsēsts ar zeķēm. Jau pagājušajā gadā firma ar skanīgu nosaukumu, kas tulkojumā nozīmē “Laba dzīve”, viņam piedāvāja zeķes. Tās esot no bambusa, alvejas un vēl nezin no kā, piedevām vēl palīdzot nogurušām kājām — stāstīja pasaku teicēji. Indriķis toreiz izdomāja, ka man tā būšot laba dāvana dzimšanas dienā, turklāt seši pāri maksājot tikai 24 eiro. Pāris reižu uzvilku tās īszeķes, pēc stundas nezin kādā sakarā man papēža daļa jau bija sagriezusies pēdas augšpusē, gumija īszeķēm bija tik stingra, ka man kājas piepampa vēl vairāk nekā parasti. Es Indriķi mēģināju vest pie prāta ar izsmeļošu piemēru. Teicu: “Indriķi, paskaties uz mani, tu tici, ka mani aicinās nodejot Baltā gulbja partiju operā “Gulbju ezers?”’’ Viņš tā neticīgi uz mani paskatījās un teica: “Nu, nē, tu esi pārāk attīstīta horizontāli!” “Nu, lūk, tās zeķu pasakas ir tādā pašā līmenī!” viņam skaidroju. Jūs domājat, mana audzināšana sasniedza dzirdīgas ausis? Indriķis no tās pašas firmas augustā pasūtīja zeķes par 36 eiro. Astoņi pāri! Teikuši, ka esot īpaši labas. Jā, uz tādu naivuļu rēķina firmai patiešām ir laba dzīve, bet man savukārt rodas aizdomas, ka Indriķim ir jauna veida slimība, kuras nosaukums ir “zeķumānija”.
