Ivar… Tevis vairs nav! Šī doma plosa mūsu sirdis kopš traģiskā piektdienas vakara. Tu aizgāji tikpat ātri, kā bijis pieradis dzīvot, strādāt, rīkoties. It kā tā būtu nolemts, un viss.
Ivar… Tevis vairs nav! Šī doma plosa mūsu sirdis kopš traģiskā piektdienas vakara. Tu aizgāji tikpat ātri, kā bijis pieradis dzīvot, strādāt, rīkoties. It kā tā būtu nolemts, un viss. Šaubas Tev bija retas ceļabiedres. Arī dzīves svarīgākajās krustcelēs Tu nesvārstījies ilgi. 1971. gadā kopā ar ģimeni — sievu Viju, dēliem Agri un Jāni, atnākot strādāt uz Aizkraukli, Tu veltīji visu savu degsmi un enerģiju cīņai par pacientu dzīvību un veselību. Arī piedāvājumu strādāt P. Stradiņa klīnikas ķirurģijas nodaļā noraidīji, atstājot sev ne tik prestižo, bet ļoti nepieciešamo lauku ķirurga arodu. Ar Tavu izdomu un enerģiju 1980. gadā tika panākta traumatoloģijas nodaļas izveide, kuru Tu bez apstājas vadīji visus šos gadus un kurā apmācīji vairākus jaunos traumatologus.
Viens no pirmajiem Latvijā apguvi profesora Jeļizarova aparāta lietošanas tehniku, Tu labprāt dalījies iemaņās ar kolēģiem no visas Latvijas, arī lietuviešu topošie traumatologi bija bieži ciemiņi Tavā nodaļā. Tāpēc jau arī nebija nejaušība, ka liktenis saveda Tevi ar vācu traumatologu profesoru Hartmutu Dittmeru, un abi, kara laika bērni un dedzīgi traumatologi, drīz atradāt kopīgu valodu un kļuvāt patiesi draugi.
Nebija tikai darbs. Atskanot vārdiem: “Piesedz mani!” un redzot uguntiņas Ivara acīs, zinājām, ka viņš traucas uz medībām — vienu no savas dzīves lielākajām kaislībām. Vēl jau arī dziedāšana vīru korī “Staburags”, atgūtās un paša rokām atjaunotās lauku mājas “Druvakti” un deja, kura 1960. gada 30. decembrī savija kopā divas dzīves un pārvērtās par valsi mūža garumā.
Ivars steidzās… steidzās, it kā zinādams, ka laika nav daudz. Viņš paspēja izdarīt visus pavasara darbus, salabot siltumnīcu, nopļaut zālāju un aizgāja…
Vienmēr apbrīnojama bija viņa enerģija. Uz neizpratnē uzdoto jautājumu: “Kad izgulies?”, viņš nedomājot atbildēja: “Kapos izgulēšos!”.
Nelaikā uznākušais mūža miegs ir atņēmis vīru, tēvu, vectēvu, izcilu ārstu, labu cilvēku un draugu…
Dziļās skumjās noliecam galvas kopā ar sievu Viju, dēliem Agri, Jāni, mazmeitām Dagniju, Kati, māti Annu, tēvu Alfrēdu, visiem tuviniekiem, draugiem, pacientiem.
SIT TIBI TERRA LEVIS!
Kolēģi
