Lāču mamma, meža feja, latviešu Džeralds Darels — viņu mēdz saukt arī tā, un tas viņai šķiet mīļi. Tas teikts par Līgatnes dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu. Piekrītu tam visam un vēl piemetinu — vienkārši fantastisks cilvēks!
Aizkraukles novada vidusskolas 1.—4. klases skolēnu tikšanās ar zvērkopi Velgu Vītolu notika saistībā ar aktivitāti “Izzini Latvijas dabu!”.
Velga Vītola Līgatnes dabas takas par savām otrajām mājām sauc jau 36 gadus. Un tā tas arī ir, jo tajās viņa biežāk sastopama kā savās īstajās mājās. It kā jau pietiktu ar dzīvnieku pabarošanu un varētu doties mājās. Taču ar īstu mammas mīlestību viņa rūpējas par parka iemītniekiem.
Velga Vītola sanākušos aizveda virtuālā ekskursijā pa Līgatnes dabas takām, iepazīstinot ar tajā mītošajiem dzīvniekiem. Viņas stāstījums bija interesants un izziņas bagāts.
Ko es neredzu, tas nepastāv!
Pastaiga pa Līgatnes dabas takām sākas ar putnu māju. Tajā dzīvo pūces. Maijā pūcēm šķiļas mazuļi. Līgatnes parkā mīt piecu sugu pūces. Pūču mammas allaž ļoti rūpīgi sargā bērnus, savukārt tēvi gādā barību. Ja gadās ieraudzīt zemē pūces mazuli, nekādā gadījumā nevajag viņu aizskart. Vienmēr tuvumā ir tēvs vai māte un pūcēnu pieskata. Ieraugot tuvojamies lapsu, caunu, viņi uzbruktu un aizstāvētu bērnu. Tā, cilvēkiem neizprotot situāciju, Līgatnē nonāca ausainās pūces mazulis, kuram vēlāk deva vārdu Aušuks. “Spalviņas, kas Aušukam uz galvas, nav ausis, bet tikai spalvas. Bieži ir tā, ka cilvēki iet garām un nosaka: “Cik viņam te slikti, pat ausis noberzis no galvas!” Tās ir tikai putna spalvas, kuras viņi šajā laikā maina, nevar taču ausis piepeši nokrist un izaugt no jauna,” teic Velga Vītola.
Ja gadās atrast kādu putnu vai dzīvnieku un lai nepieļautu kļūdu, pieredzējusī zvērkope iesaka nofotografēt viņu kopā ar kādu izmēru ziņā labi zināmu priekšmetu, piemēram, sērkociņkastīti. Līdz ar to var spriest, vai atradums ir mazulis, kam tiešām nepieciešama palīdzība, vai jau pieaudzis putns vai dzīvnieks.
Interesants stāsts ir par apodziņu, mazu pūcīti, kas savainots Līgatnē nonāca pagājušajā gadā. Tajā dienā Velgas darbā nebija, un pirmo reizi viņa ar putnu satikās nākamajā dienā. Viņai vienmēr līdzi fotoaparāts, lai iemūžinātu interesantākos mirkļus. “Es skatos uz viņu būrītī, viņš skatās uz mani un saprata, ka mani redzēt negrib. Acis ciet, miers mājās. Pēc brīža atver vienu aci, paskatās, vai es vēl tur esmu? Es esmu. Viņam acis ciet, mani redzēt negrib un domā izvairīties no visām briesmām. Ko es neredzu, tas nepastāv! Protams, viņš drīz vien pierada,” atceras zvērkope. “Man vienmēr ir gribējies, lai cilvēki normāli uztver norises dabā. Piemēram, putnu mājā peles noliktas uz bluķīšiem viņiem barībai. Vieni noskurinās — cik pretīgi, peles! Citiem peļu žēl. Vajag mācīties, kādi procesi notiek dabā un kas ir dabiski!”
Pielabo frizūru
Urālpūces mazulis pie Velgas nokļuva tieši pirms gada — 20. maijā. Nav zināms, vai viņš atņemts mammai vai tiešām bija nokļuvis nelaimē. Brīdī, kad tāds bezpalīdzīgs radījums nonāk dabas parkā, atliek tikai iespējami labi rūpēties par viņu. Čiepstoni (šāds vārds tāpēc, ka viņš nepārtraukti “runāja” un “runāja”) bija ļoti interesanti novērot. “Tā kā Čiepstonim biju mamma un tētis vienā personā, viņš mēdza uzlaisties man uz rokas, lai es viņu nēsāju. Kad viņam saauga īstās spalvas un iemācījās lidot, uzskatīja, ka labākā vieta ir man uz pleca, vēlāk allaž “pielaboja” manu frizūru. Pirms jaunā gada viņu aizveda uz citu novietni. Nesen viņu redzēju, un viņš mani pazina. Tā ir uzticēšanās, man to ir izdevies nenodot, un es to ļoti augstu vērtēju,” saka Velga.
Govs piens — našķis
Tālāk stāsts par ežiem. Nu jau tie ir modušies. Velgai izdevies iemūžināt mirkli, kad viņi lien ārā no migas, osta gaisu un dodas meklēt ēdamo. Tā kā eži ir kukaiņēdāji, tad daudzi no viņiem iet bojā, kūlu dedzinot, jo aizmukt nekur nevar. Pavisam mazu ezīšu saimi atveda uz Līgatni, jo viņiem pilsētā uz ielas bija nobraukta mamma. Zobiņu ežukiem vēl nebija. Ja šādus mazus ezīšus barotu tikai ar govs pienu, viņi trīs dienu laikā būtu beigti. Govs piens viņiem ir kā našķis, nevis pamatēdiens, jo viņiem nav gremošanas fermentu, kas pienu pārstrādā. Piemērotākā barība viņiem ir divas reizes malta liesa gaļa, šķidrumam — kaķēnu sausais piens. Šī ir aktuāla informācija, jo tuvojas vasara un var gadīties līdzīgas situācijas. Ezīšiem augot lielākiem, gaļa vairs nav jāmaļ divreiz. Noder arī kaķēnu sausā barība, blakus jābūt trauciņam ar ūdeni.
Latvijas papagailis
Vai zināt, kurš putns ir Latvijas papagailis? Par lielu pārsteigumu daudziem — sīlis! Velga dzirdējusi viņu atdarinām kaķu ņaudēšanu, arī kaķu kaušanos, malkas skaldīšanas, mašīnas signalizācijas un visas citas iespējamās skaņas, ko dzird apkārtnē. Paņaud kā kaķis, ieķērcas kā vārna un notiesā kaķu barību.
Līgatnes dabas takās var apraudzīt arī mežacūkas. Zālē izskan jautājums, vai tās pārnēsā slimības, uz ko Velga Vītola atbild, ka visi zvēri pārnēsā, un piebilst, gluži tāpat kā cilvēki gripu. Bet tādēļ dzīvnieks nepaliek slikts vai labs. Mežacūkām ļoti garšo zīles, taču, lai neievazātu Āfrikas cūku mēri, pērn vākšanas kampaņu nerīkoja. “Ja mežā sastopat sivēnmāti ar sivēniem, esiet uzmanīgi! Viņa tad ir bīstamāka par lāci, rūpīgi sargā mazuļus. Ļoti bīstama ir arī aļņu māte, ja līdzās ir alnēni,” teic zvērkope.
Alnis zeķbiksēs
Viens no īpašajiem stāstiem ir par alni Fredi. Viņš bija lemts dabiskajai atlasei, jo bija ļoti mazs un vārgs. Velga atnesa dzīvnieciņu uz savām mājām, lai mierīgi nomirst, lai cik tas briesmīgi izklausītos. Vetārsti apgalvoja, ka viņam nav izredžu izdzīvot. Kā tagad Velga atceras, viņš bija vienīgais alnis Latvijā, kas staigāja zeķbiksēs, lai brūcēs neiekļūtu netīrumi. Tā kā alnēns bija ļoti slims, viņš brīvi staigāja pa māju, apkārtni, rādīja zobus sunim. Pēc tam iesita sunim pa dibenu, un viņi sadraudzējās. Paaudzies Fredis pārbaudīja spaiņus un citus traukus pagalmā, ielūkojās siltumnīcā, vai tur viss kārtībā. Ar kaķiem draudzīgas attiecības gan neizveidojās. Tā kā aļņiem, staltbriežiem ēdienkartē svarīga zeme, tad labprāt pamielojās no kurmja rakuma. Fredis laimīgā kārtā izdzīvoja. Vēlāk Velga viņu aizveda uz voljeru, kur viņš satika draudzeni Bembiju. 11. maijā Fredim apritēja seši gadi.
Katru gadu torte
Kas būtu Līgatne bez lāčiem? Atsevišķos voljeros mīt divi lāču zēni — Puika un Mikus, kas abi kopā uzauguši, jo divus pieaugušus ķepaiņus kopā likt nevar, un Ilzīte. Pēc maza ievada par abiem lāču puikām Velga pievēršas Ilzītei. Sākot jau ar to, ka lācis piedzimst tikai puskilogramu smags. Staigāt lācēni iemācās divos mēnešos. Arī Ilzīte uzauga Velgas mājās. Maijā, balto vizbuļu laikā, sākās Ilzītes pirmās pastaigas mežā. Tad mēģinājums kāpt kokā, pagrauzt koka mizu, meklēt kukainīšus un tārpiņus. Vēlāk jau veiksmīgi uzkāpa kokā. Pirmo ziemu lācēni aizvada kopā ar mammu. “Tā kā Ilzītei mamma biju es un negrasījos kopā ar viņu gulēt ziemas miegu, mēs turpinājām staigāt. Ziemās Ilzīte neguļ, staigā pa voljeru, tajā pašā laikā lāču puikas ziemā ārā nenāk. Katru gadu 11. janvārī Ilzīte tiek pie savas dzimšanas dienas tortes — šogad jau 16. Vienīgais lācis, kuram korī dziedājām: “Vai tu atnāksi, kad man vairs nebūs sešpadsmit?”, protams, dziedājām arī “Daudz baltu dieniņu!”. Tagad, pavasarī, Ilzīte staigā pa savu plašo teritoriju, viņai ļoti nepatīk kraukļi, kas lidinās riņķī un traucē dzīvot,” teic Velga Vītola.
Nelielu interviju ar Velgu Vītolu lasiet kādā no “Staburaga” nākamajiem numuriem. ◆
