“Tā ir Dieva dāvana — būt mātei. Ne katrai sievietei tā dota,” saka triju meitu māmiņa Albīna Siliņa no Jaunjelgavas.
“Tā ir Dieva dāvana — būt mātei. Ne katrai sievietei tā dota,” saka triju meitu māmiņa Albīna Siliņa no Jaunjelgavas. Viņa 31 gada vecumā saņēma dubultu dāvanu — dvīnītes.
Pirms došanās uz Jaunjelgavu dramatiskā kolektīva, kurā spēlē arī Albīna Siliņa, vadītājai Dacei Kuršinskai lūdzu raksturot Albīnu, viņa teica: “Apbrīnojama sieviete, kura veiksmīgi ar visu tiek galā, un brīnišķīga māte savām meitiņām. Viņa kaut vai netieši ir klāt katrā bērnu solī — meitenes vienmēr un visur ir laikā, māmiņa interesējas par visu, kas ar viņām saistīts.”
Kad Albīnu Siliņu aicinu uz sarunu, viņa iebilst: “Nekā jauna jau es nepateikšu!”. Taču drīz saprotu, ka viņā ir kaut kas īpašs — tas, kā viņa stāsta par savām meitenēm, sevi. Vēlāk šo īpašo iespaidu izskaidro asarām acīs teiktie vārdi: “Manas meitiņas bija ilgi gaidītas. Dvīnītes piedzima, kad man jau bija 31 gads. Es protu novērtēt laimi, kas man dota. Bērni manā dzīvē ir vissvarīgākie.”
Dubults prieks
Ar Albīnu tiekamies Jaunjelgavas vidusskolā, tur viņa strādā par skolas dežuranti. Savulaik 20 gadu bijusi anestezioloģijas — reanimācijas māsa Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, bet veselības problēmu dēļ šo sev tuvo darbu nācās pamest. Arī dvīnītes Glorija un Santa, kurām tagad ir 13 gadu, piedzima Rīgā.
Māmiņa atzīst, ka dvīņus audzināt ir ne vien dubultskaisti, bet arī grūti. Kad abas reizē gribēja ēst vai gulēt, tad gan vienai bija grūti tikt galā, bet mums ar vīru ļoti daudz palīdzēja abas mammas.” Albīnas kundze atceras, ka mazās izskatījās ļoti līdzīgas, omīte un tētis pat nevarēja atšķirt, un arī māmiņai reizēm vajadzēja piedomāt: kura tad ir Glorija un kura — Santa?
Īsta jautrība sākās, kad mazās sāka tipināt kājām. “Dzīvojām Lāčplēša ielā Rīgas centrā. Izcēlu meitiņas no ratiņiem, bet viņas abas skrēja katra uz savu pusi. Noķēru vienu un lūdzu cilvēkiem uz ielas, lai palīdz “sagūstīt” otru,” atceras māmiņa. “Bērnībā viņām abām bija arī ļoti līdzīgs raksturs. Ja viena izdarīja blēņas, bāru uzreiz abas, jo zināju, ka pēc dienas vai divām otra izdarīs tieši to pašu.” Tagad meitenes mainījušās gan izskatā, gan raksturā, bet aizvien ir nešķiramas — visu dara kopā un viena bez otras nevar iztikt.
Vistuvākais cilvēks
Mātes stāstītajā, ik pa brīdim skanīgi iesmejoties, ieklausās Siliņu ģimenes trešā atvasīte Krista. Viņai ir deviņi gadi. Kad jautāju, vai Krista kā jaunākā ir ģimenes luteklīte, lielās māsas abas reizē māj ar galvu. Māmiņa stāsta, ka mazajai tagad allaž gribas lielajām visur skriet līdzi un vienmēr pa rokai ir arī spēcīgs arguments: “Kāpēc māsas drīkst, bet es ne?”. Un māsas ņem arī mazo līdzi!
“Meitenēm allaž atgādinu: vistuvākais cilvēks ir māsa,” saka Albīnas kundze. “Bērnībā varbūt to tā nenovērtē, bet māsai dzīvē allaž varēs uzticēt visu.” Arī pati Albīna augusi triju bērnu ģimenē, viņai ir brālis un sešus gadus vecāka māsa.
Nešķiramā četrotne
“Meitenes man ir ļoti labas un patstāvīgas, es tagad tikai pieskatu, lai viss būtu kārtībā,” bilst māmiņa. Visas trīs meitenes brīvajā laikā ne vien sporto un gūst labus rezultātus, bet mācās arī mākslas skolā. “Sportiskums viņām ir no manis, bet talants — no tēva,” atklāj māte. “Viņš jaunībā ļoti skaisti zīmēja, vecāki pat gribēja, lai stājas “rozentāļos”, bet vīrs tomēr kļuva par jūrnieku.”
Agrāk Siliņu ģimenes meitenes arī dejoja, un māte atzīst, ka tie gadi pagāja kā “vāveres ritenī” — tērpi, gatavošanās, skates, koncerti, Dziesmu svētki. Un visur mazajām blakus bija māmiņa. Glorija un Santa savulaik spēlēja arī teātri — viņas Jaunjelgavas dramatiskā kolektīva izrādē “Dzimumdienas rītā” tēloja divus puišeļus. “Arī es pēc tam sāku darboties dramatiskajā kolektīvā un apjautu, cik man šī joma ir tuva,” atzīst Albīnas kundze.
Viņa stāsta, ka savulaik uz daudziem mēģinājumiem gājušas četratā, un cilvēki smaidījuši: “Vienmēr viņas visas kopā!”. Ko vēl Siliņu ģimenes meitenes dara kopā? “Strādājam,” atbild Krista. “Un vēl visas četras kopā esam skolā,” iesmejas māmiņa. “Meitenēm šis variants nav izdevīgs, jo es visu par viņām zinu.”
Reizē mīļa un stingra
“Mamma ir stingra,” neslēpj meitenes. Albīnas kundze skaidro: “Uzskatu, ka solītais vienmēr jāizdara, un to prasu arī no meitenēm. Mācu, lai meitenes ir draudzīgas, izpalīdzīgas un prot novērtēt un izmantot to, kas viņām dots. Arī savus talantus.” Stingrākais vārds ģimenē allaž jāsaka mātei: “Tētis meitenes ļoti mīl, un viņas tēti arī. Vēl mums ir omīte — īsts zelta cilvēciņš.”
Siliņu ģimenē Mātes diena ir īpaši svētki. “Tos svinam vienmēr,” saka Albīnas kundze. “Savai mātei, kura dzīvo Daugavpils rajonā, šajā dienā aizsūtu apsveikumu vai piezvanu.” “Arī mēs mammai gādājam pārsteigumu,” man pačukst mazā Krista.
