Par gadiem nav ko bēdāt, jo katram vecumam ir vērtība. To apliecina arī jaunjelgavietis Aleksandrs Kokars, kurš šajās dienās svin 85 gadu jubileju. Par spīti nedienām ar veselību sirmais vīrs ne brīdi nespēj nosēdēt dīkā, jo vienmēr kāds darbs veicams.
Sibīrijā nepaliek
Jubilāra dzīve gadu gaitā apmetusi diezgan lielu kūleni. Kokara kungs dzimis Madonas rajona Barkavas pagastā. 1949. gadā viņš ar ģimeni piespiedu kārtā devās uz Sibīriju. Krasnojarskas novadā viņš nodzīvoja ilgus gadus. Šim laikam jubilāra dzīvē ir liela nozīme, jo tur sastapa meiteni Jekaterinu, ar kuru izveidoja ģimeni. Sibīrijā piedzima abi viņu bērni — meita Zinaīda un dēls Aleksandrs.
Latvijā Kokara kungs ar ģimeni atgriezās 1956. gadā un apmetās Taurkalnē. Aleksandra kungs sāka strādāt mežrūpniecības saimniecībā, bet drīz vien notika nelaimes gadījums, kurā viņš zaudēja daļu rokas. Šis notikums viņu pamatīgi sa-trieca, tāpēc drīz vien kopā ar ģimeni un abiem mazajiem bērniem izlēma atgriezties Sibīrijā, kurp devās arī viņa māsa. Latvijā ģimene atkal atgriezās 1974. gadā un šoreiz uz palikšanu.
Sarunā iesaistās arī jubilāra meita Zinaīda. Viņa stāsta, ka dzīvesvietas maiņas dēļ viņai vairākas reizes vajadzēja no jauna iejusties divās atšķirīgās sabiedrībās. Pirmo reizi viņi ar brāli Latvijā ieradās, vēl bērni būdami. Kad devušies uz Sibīriju, sākumā nav pratuši krieviski. Atgriežoties Latvijā, labi zinājuši abas valodas. Dzīvojot svešumā, tēvs tomēr ilgojies pēc dzimtenes. Bieži runājuši, ka jāatgriežas, un to arī izdarījuši.
Miteklis par mellenēm
Jaunjelgavā ģimene cēla savu māju. Zinaīda Kokare atceras, ka tolaik daudz ogojuši, lai varētu nopelnīt un pabeigt celtniecību. Pēc mellenēm uz mežu devušies ar visiem bērniem un ogas izdevīgi pārdevuši Rīgā tirgū. Tā ka māja uzbūvēta galvenokārt par melleņu naudu.
Aleksandra Kokara sieva un dēls nu jau ir aizsaulē. Sirmajam kungam ir četri mazbērni un seši mazmazbērni, no viņiem gan tikai viena mazmazmeitiņa. Tā ka šajā ģimenē ir vīriešu pārsvars. Daļa ģimenes mīt citur, bet mājā Jaunjelgavā kopā dzīvo vairākas paaudzes. Jubilārs ir savējo ieskauts un priecājas būt noderīgs. Lai arī gadu nasta jau krietna, viņš joprojām kaut ko dara. Todien pat — tiklīdz intervija beigusies, tā steidz salabot kādu salūzušu lietu. Ar laiku viņš prasmīgi iemanījies izmantot arī savainoto roku.
Vislabākais pasaulē
Vēlāk mums pievienojas arī jubilāra mazmeita Anna, kura var daudz laba pastāstīt par savu vectētiņu. Viņš meiteni bērnībā bieži pieskatījis. Zinaīdas kundze smaidot bilst, ka no viņas četriem bērniem Anna ir lielākā luteklīte.
— Vectēvs mani patiesi ļoti lutināja — pirka saldumus, lasīja grāmatas, kādas es vēlējos, un veda pastaigāties. Viņš ir vislabākais. Tagad arī abi mani dēli bieži ir kopā ar viņu, un vecvectētiņš zēniem māca saimnieciskas lietas, — saka Anna.
Zinaīdas kundze stāsta, ka tēvs palīdzot ne tikai savējiem, bet arī kaimiņiem. Darba mīlestību viņš ieaudzinājis visos dzimtas vīriešos. Viņā visu mūžu mājojis liels spars un apņemšanās. Kad Aleksandra kungam bija nedaudz vairāk par 30 gadiem, viņam konstatēja tuberkulozi. Plaši izslavēts profesors atzina, ka vīrietim nav ilgi atlicis dzīvot. Tomēr jubilārs ar to nesamierinājās un turpināja strādāt. Nu jau 85. gads, un slimība nav viņu pieveikusi.
— Arī man tēvs vienmēr bijis vislielākais atbalsts, jo dzīvē visādi gājis. Atceros, reiz viņš man sacepa kartupeļu pankūkas, kad no darba devos mājās pusdienot, kaut viņam tas nebija viegli. Arī tagad viņš visu laiku ir darbos, tomēr mēs vairāk cenšamies atbalstīt viņu, teic Zinaīda.
Jubilāram lieli pasākumi nepatīk, bet dzimšanas dienā dārza svētkos kopā sanāks visa ģimene, jo viņi savu tēvu, vectēvu un vecvectētiņu vēlas sumināt.
