“Dzīvot ir labi — ēdiens ir, naudas pietiek, ka tik veselība turētos!” saka staburadziete Velta Vitkovska. Nupat viņa nosvinēja 99. dzimšanas dienu, un visi šie gadi nodzīvoti Staburagā.
Staburaga pagasta “Vairogos” Velta Vitkovska mani sagaida smaidīga un žirgta. Viņas meita Anda steidz mums pagatavot kafiju un nosaka: varat ar mammu parunāt par dzīvi! Istabā smaržo jubilārei iepriekšējā vakarā radu un kaimiņu dāvinātās puķes, un Veltas kundze bilst: “Īsta jubilejas balle mums te bija! Vairāk nekā divdesmit cilvēku sanāca — radi, mīļie kaimiņi, pat brālēns no Rūjienas bija atbraucis.” Viņas balss skan tik dzidri, un viņa precīzi sauc gadskaitļus un faktus, stāstot par savu dzīvi.
Laimīgais devītnieks
“Devītnieks man ir laimes skaitlis — esmu dzimusi 1919. gada 19. janvārī un nu esmu sasniegusi 99 gadus,” saka Veltas kundze.
“Kad piedzimu, šajā vietā bija tikai drupas pēc Pirmā pasaules kara,” stāsta jubilāre. “Vesela strīpa māju bija nopostītas. Puskilometru tālāk ne lodes nevarēja atrast, bet te bija galvenā frontes līnija. Netālajā mežā bija vāciešu celta baraka, tajā arī piedzimu. Bija nabadzība un bads, mums pat savas gotiņas nebija. Toties kaimiņiem bija, viņi padalījās, un tā mēs izdzīvojām.”
Viss Veltas kundzes mūžs aizritējis Staburagā. Ģimene sākumā dzīvojusi klētiņā, bet 1929. gadā uzcelta māja, kurā viņa aizvien dzīvo. Tagad kopā ar mazdēlu Jāni. Viņam laukos ļoti patīkot, savukārt meita Anda ar vīru no Rīgas bieži atbraucot ciemos.
Veltas kundzei bija desmit gadu vecāks brālis Jānis Skudra, viņš dzimis mammas pirmajā laulībā. Savukārt Veltas kundzes meitas uzvārds ir Kļaviņa. Skudras ir radi komponistam Pēterim Barisonam — viņa vecāmāte cēlusies no šīs dzimtas. “Skudrām bija 12 dēli, kuri izklīda pa visu Latviju,” stāsta Veltas kundze. “Savulaik kaimiņu mājas, kurās tagad iekārtota Barisona memoriālā māja, bija “Kalna Skudras”, mūsējās — “Lejas Skudras”. Taču padomju laikos mūsu mājas pārdēvēja par “Vairogiem”.”
Brālis Jānis agrā bērnībā smagi izslimojis šarlaku, palicis nedzirdīgs un līdz ar to arī nerunājis. Toties Dievs viņam dāvinājis citus talantus — Jānis izcili zīmējis, rakstījis skaistā rokrakstā un bijis lielisks amatnieks. Tepat “Vairogos” viņš nodzīvoja līdz 98 gadu vecumam.
No darba nevairās
Skolas gaitas mazā Velta sāka Vīgantes skolā, tur pabeidza pirmo klasi, tad mācījās Sēlpils skolā, kur dzīvoja internātā. Skola bija otrpus Piksteres upei, bet no “Vairogiem” agrāk ceļš pār kalnu vedis līdz pat skolai.
Meitenei ļoti interesēja medicīna, taču šo sapni nācās atlikt, jo bija jāstrādā. Vecākiem bijusi liela saimniecība — viņi apsaimniekoja 45 hektārus zemes. “Jau 12 gadu vecumā, kad mūsmāju palīdze sasirga, ar rokām slaucu desmit govis. Atnāk kaimiņu Barisonu māte un saka: “Tev gan, bērniņ, smaga dzīve!”” stāsta Veltas kundze. “Savukārt jaunībā, atceros, kā astoņos rītā atbraucu no zaļumballes Vietalvā, un tūlīt jāskrien uz lauka kviešus siet. Dienā salūst kuļmašīna, tad var nokrist uz kūlīšiem pagulēt.”
Veltas kundze atklāj, ka savā dzīvē darījusi “simts un vienu darbu”: gatavojusi palīgiem ēst, kopusi zirgus, strādājusi vissmagākos lauku darbus. “Nekad neesmu vairījusies darba,” nosaka viņa.
Labākās saimnieces un kaimiņienes
Par ārsti viņa nekļuva, bet par labu saimnieci gan! Beidza Talsiņas mājturības skolu, kur iemācījās gan aust, gan skaisti izšūt. Un jau kopš 14 gadu vecuma gāja palīgā saimniecēm godos klāt galdus, tur iemācījās ēdiena gatavošanas gudrības un vēlāk pati klāja viesību galdus. Kopā ar kaimiņieni Jadvigu Bukšu. “Kur tik mēs abas ar Jadvigu esam saimniekojušas, kādas balles tik esam rīkojušas!” atminas Veltas kundze. “Bijām iecienītākās saimnieces pagastā. Un aizvien esam labākās kaimiņienes! Vēl vakar abas nosmējāmies: varbūt pēc simts gadu draudzības tomēr sastrīdēsimies? Nekad neesam strīdējušās un kašķējušās. Nekad!” Kaimiņiene gan esot divdesmit gadu jaunāka, taču draudzībai tas nav šķērslis. Vakaros viņa šad tad ieskrien pie Veltas pasērst, un arī meitas Andas pirmais apciemojums, atbraucot uz laukiem, esot uz kaimiņmājām pie Jadvigas.
“Ar visiem kaimiņiem allaž esam labi satikuši,” saka jubilāre. “Mūsmājās vienmēr svinēti Jāņi un citi svētki, ciemos nāca kaimiņi. Lai kāda tā iztikšana bijusi, galdā vienmēr bija, ko uzlikt. Divi kaimiņu vīri spēlēja vijoli, visi labi dziedāja, un kopā sanākšana izvērtās kā īsts koncerts.”
“Šito puisi citai neatdod!”
Kad jautāju, kur jubilāre satika savu vīru, viņa nosmej: “Tepat netālu jau dzīvoja! Laikam jau viņš bija man likteņa vēlēts… Jānis trīs gadus dienēja leģionā, un pirmo reizi satikāmies nākamajā dienā, kad viņš atgriezās mājās. Tā sagadījās, ka abas ar radinieci iebraucām viņa mājās. Tikko viņš iznāca pagalmā, radiniece noteica: “Šito puisi citai neatdod!” Tā arī sanāca, un 1947. gada 3. martā tepat nosvinējām kāzas. Man tad bija 28 gadi, vīrs bija četrus gadus jaunāks. Tā paša gada 5. novembrī piedzima mūsu meita Anda.
Karš Jāni bija norūdījis, viņš bija lielisks cilvēks. Pieklājīgs, solīds. 45 gadus nodzīvojām laulībā. Laimīgā. Viens otram nekad neesam sliktu vārdu pateikuši. Viņš negribēja, ka viņu kāds komandētu, un mēs viens otru respektējām. Mums nebija, par ko strīdēties.” Meita Anda piebilst: “Jā, manu vecāku laulība bija tiešām laimīga!”
Veltas kundze atklāj, ka pirms daudziem gadiem viņa salauzusi gūžas kaulu, trīs mēnešus ārstējusies slimnīcā. “Jānis tajā laikā nomira… Bez manis viņš neprata dzīvot… Tad manā dzīvē iestājās tukšums, un nemaz negribējās mājās braukt,” atzīst viņa.
Saldā dzīve
Kad jautāju, kuru savas dzīves posmu atminas labprātāk, Veltas kundze saka: “Jaunība bija skaistākais laiks! Gleznainajā Vīgantes estrādē visa mana jaunība nodejota, kādas tur bija zaļumballes!”
Pēc brīža kopā ar meitu Andu pārlapojam albumu, un jāatzīst — tā ir vesela vēstures krātuve. Tur ir senas un skaistas ģimenes godu bildes, skati no Dziesmu svētkiem Vīgantes estrādē. Un ir bilde ar vēl skolniecīti Andu un viņas draudzeni uz Staburaga kāpnēm.
Nevaru nepajautāt, vai jubilārei ir īpašs noslēpums ilgam mūžam? “Tas ir dzīves rūdījums! Cits nekas!” iesmejas viņa. “Neesmu vecāku lutināta, bet no mazotnes pie darba radināta, tāpēc arī augu sīksta un stipra!”
Meita Anda bilst, ka par veselību mamma īpaši nesūdzoties. Zāles nekādām kaitēm nelietojot, vienīgi šo to labākai asinsritei. “Esmu savā dzīvē pārcietusi trīs operācijas, bet par sirdi nesūdzos, tā man stipra,” saka jubilāre. Vienīgi kājas gan vairs lāgā neklausot, varot pārvietoties, vien pieturoties pie ķeblīša, un redze esot pašvaka. Savulaik bijusi aizrautīga grāmatu lasītāja, bet nu jau divus gadus vairs lasīt nevarot.
“Bet paskatieties, kādas man rokas! Nemaz nav savecējušas!” iesaucas jubilāre. Patiešām viņas vecumam pārsteidzoši skaistas! “Tas laikam tāpēc, ka allaž esmu bijusi smalkas miesasbūves, ar tām īsajām mērkaķa rokām,” nosmej viņa.
Jā, un Veltas kundzei dikti garšojot speķītis, arī kūkas un saldumi. “Tos viņa varētu ēst no rīta līdz vakaram!” nosmej meita. Un, kamēr citi neredz, reizēm mamma pamanoties kafijai pielikt pat piecas karotītes cukura…
“Par dzīvi nesūdzos!” saka Veltas kundze. “Esmu daudz strādājusi, pensiju labu nopelnījusi, un man visa ir gana!” Izskatās, ka arī dzīvesprieka viņai netrūkst. Anda apstiprina: mamma nezina, kas ir depresija. Un Veltas kundze iesmejas: “Ko gan bēdāties? Arī tad, kad lauzto gūžu ārstēju slimnīcā, citi teica: tava optimisma pietiktu trijām palātām! Laikam tas man dzīvē tiešām daudz palīdzējis!” ◆
