Kāds saimnieks katru rītu ar diviem spaiņiem gāja uz avotu pēc ūdens. Viens spainis bija jauns un spīdīgs, bet otrs — vecs un caurs. Vecais reiz saimniekam sūrojās: “Kāpēc tu mani katru dienu ņem uz avotu? No manis taču nav nekāda labuma!”. “Tu kļūdies,” atbildēja saimnieks. “Vai tu ievēroji, ka tajā pusē, kurā esi tu, zied puķes? Katru reizi, kad no avota nesu ūdeni, tu tām dod veldzi.”
Šo līdzību atcerējos, kad man kāds vīrs jau iesirmiem deniņiem teica: “Zini, es neredzu savai dzīvei jēgu.” Daļēji viņam varēja piekrist — ekonomiskās situācijas dēļ māja palikusi pusuzcelta, uz pienācīgu pensiju, kura gan paredzama tikai pēc 10 gadiem, arī nav ko cerēt, jo strādā par minimālo algu, pārējo saņem aploksnē.
Es īsti nezināju, kā šo cilvēku mierināt, varēju vien atgādināt, ka viņam ir burvīga sieva un trīs skaistas, gudras pieaugušas meitas — ziedi viņa dzīvē, un tā ir daudz vērtīgāka bagātība par visām materiālajām lietām kopā.
Ziemassvētku dievkalpojumā mācītājs Valdis Baltruks ieteica gaidīt eņģeļa pieskārienu un, ja to līdz pusnaktij nesagaidām, pašiem kļūt par eņģeļiem un darīt ko labu citiem. Tas taču ir tik vienkārši — pateikt otram paldies, ka tu esi, paldies par to, ka varu būt tev blakus!
