Inga, piecgadīgās Lauras mamma: Pasakas meitiņai sākām lasīt no apmēram triju gadu vecuma. Nu tas kļuvis par obligātu pasākumu, kam iniciatore bija pati Laura, katru vakaru prasot palasīt kādu grāmatiņu.
Inga, piecgadīgās Lauras mamma:
Pasakas meitiņai sākām lasīt no apmēram triju gadu vecuma. Nu tas kļuvis par obligātu pasākumu, kam iniciatore bija pati Laura, katru vakaru prasot palasīt kādu grāmatiņu. Pašlaik topā ir “”Vinnijs Pūks un viņa draugi””. Esmu ievērojusi, ka meitai patīk tās grāmatiņas, kur aprakstīti animācijas filmiņās redzētie varoņi.
Jau kādu laiku kopā ar mazo dodamies uz bibliotēku, kur viņa pati izvēlas grāmatas, audiopasakas un multfilmas. Manuprāt, tas ir labs risinājums, jo literatūra ir dārga, bet radināt bērnu pie lasīšanas ir ļoti svarīgi.
Lasu gan es, gan vīrs. Stāstu pārrunājam tikai tad, ja Laura jautā. Interesanti pavērot, kā meita dzirdēto atstāsta, pati “”lasot”” pēc bildēm vai iepinot to dialogos rotaļājoties. Viņa mēdz veidot arī savas pasakas. Dažkārt lasījumā speciāli pamainām kādus faktus, bet mazā to parasti ievēro un izlabo.
Uzskatu, ka stāstu un pasaku lasīšana, pirmkārt, bagātina bērna valodu, leksikā rodas jauni vārdi. Attīstās emocionalitāte, iztēle, notiek estētiskā un tikumiskā audzināšana, jo ar pasakām viņa sāk saprast, kas ir labs un ļauns.
Bez pasakas un šūpuļdziesmas Laura gulēt neaiziet!
Dace, sešgadīgās Dārtas un trīsgadīgā Toma mamma:
Dažkārt man šķiet, ka pasakās un stāstos ieslēpts kāds magnēts, kas neapzināti pievelk bērnu interesi. Tā kā paši viņi lasīt vēl īsti nemāk, nākas iesaistīties vecākiem, noliekot malā visu pieaugušo gudrību un kaut kādā ziņā nolaižoties mazo līmenī. Atklāti sakot, bija nedaudz dīvaini pēc daudzu gadu pārtraukuma atkal paņemt rokās pasaku grāmatu un saistoši censties izlasīt notikumu.
Atzīšos — šķiet, man nokritušas “”burvības brilles””, tāpēc es nevaru vairs tā vienkārši izlasīt, kā vilkam tiek uzšķērsts vēders vai kā cilvēkēdāji medī bērneļus un ragana cenšas viņus izcept, tāpēc vairāk izvēlos mierīgākus stāstus, kaut gudri cilvēki droši vien man oponētu. Bet mazajiem ir vienalga. Viņiem svarīgi dzirdēt un ļauties iztēlei. Īpaši priecīgi bērni kļūst, kad saskaņā ar tēlu tiek mainītas intonācijas, kas mūsu ģimenē vislabāk padodas tētim un vecmāmiņai. Tad viņi var klausīties kaut desmit reižu vienu un to pašu.
Lai arī Dārtas un Toma saprašanas līmenis atšķiras, pasakas abiem lasām kopā, un tas ir izvērties par superīgu vakara rituālu! Noteikti esmu par pasaku lasīšanu, jo tās bagātina un audzina ne vien klausītājus, bet arī lasītājus.
