Vietalvas pagastā, uz Pļaviņu un Ērgļu novada robežas, ir “Krīgaļu” mājas. Tajās vairāk kā trīsdesmit gadu dzīvo Tatjana un Leons Laputjevi kopā ar dēlu Iļju. Zemes saimniecībā ir mazāk kā desmit hektāru, daļu nomājot kaimiņos — Sausnējas pagastā. No divām govīm šogad kūtī atstāta tikai viena, un arī olas dēj tikai viena vista.
Mājas priekšā mazais četrkājainais sargs, izlīdis no salmu kaudzes, apklātas ar šīfera loksnēm, nebeidz riet arī tad, kad durvīs parādās mājas jaunākais iemītnieks Iļja. Jautāts, kā klājas laukos, viņš pesimistiski atbild: “Kāda te dzīvošana? Naturālā saimniecība — ko izdodas izaudzēt, no tā jāpārtiek.” Vēl vairāk pārsteidz kā devīze skanošie vārdi: “Dzīvoju vienai dienai un neko neplānoju.”
Vienīgo vistu vēl
atstās
Uz “Krīgaļiem” ģimene atnākusi no netālās “Alunēnu” daudzdzīvokļu mājas. Ēkas te pamatīgas, un kūts durvju ailē esot iegravēts gadskaitlis 1892. Tātad “Krīgaļos” ļaudis jau saimniekojuši pirms vairāk kā simts gadiem. Agrāk, kamēr vecajiem Laputjeviem bijis vairāk spēka, turētas govis, apstrādāta zeme. Tajā laikā arī pirts uzcelta un dīķis izmantots, kurā šobrīd mītot pa kādai karūsai un līnim. Makšķerkātu gan arvien retāk cilājot. Arī nemitīgo ceturkšņa pārskatu, kuri jākārto Jēkabpilī, dēļ ar piensaimniecību nodarboties neesot vēlēšanās. Vienīgo gotiņu, kura vēl atstāta, slaucot sirmā māmuļa. No vairākām vistām palikusi tikai viena, pārējās nobeigušās, jo bija pirktas kā brāķētās no kādas putnu fabrikas. Vienīgo palikušo pagaidām roka neceļoties katlā likt.
Zagļi un krāpnieki nepabrauc garām
Kad vēl bijuši labie laiki, Iļja Jēkabpilī strādājis darbu, saistītu ar datoriem. Kļuvis par bezdarbnieku, dienas vada “Krīgaļos” un jaunu darbavietu nemeklē. Ar grūtībām pieņemot pilsētas dzīvi ar tās trokšņiem un steigu. Arī strādājot un dzīvojot Jēkabpilī, ar turienes vidi līdz galam tā arī neesot apradis. Vai bijusi doma doties peļņā uz ārzemēm? Ja vien būtu iespēja atrast darbu, saistītu ar datoriem, bet tam nepieciešams sertifikāts, kuru iegūt pašlaik nekārojot. Strādāt darbu, kurš nepatīk, piemēram, lopkautuvē, nevarētu.
Bez savas tehnikas grūti saimniekot. Esot domājuši ierīkot pushektāru lielu ābeļdārzu, bet Eiropas atbalsts bijis vien 40%. Īpaši izdevīgi tas nelicies.
Māja ir ceļa malā. Vai tas ietekmē ikdienas dzīvi? Ik pa laikam esot jāpadzen metāla zagļi, zagtu mantu pārdevēji. Dienā, kad jaunā saimnieka nebijis mājās, krāpnieki no vecākiem par smiekla naudu nopirkuši saimniecībā noderīgas lietas.
Kaimiņu māju iemītnieki parādoties reti. Vasarā appļaujot apkārtni un prom. Dažas no mājām stāv tukšas, citās dzīvo saimnieki krietnos gados. Tā šeit ir pēdējā laucinieku paaudze.
