Bebru pagasta bibliotēkā otrdien atvēra bebrēnietes Sarmītes Rodes pirmo dzejoļu grāmatiņu “Negaidi no manis tauriņa prieku”.
Sarmīte Rode ir bebrēniete, te ir viņas dzimtā puse un vectēva mājas. Sarmīte nevar iedomāties dzīvot kur citur.— Bebros man ir viss — sirdij tuvs darbs, pazīstami cilvēki un manas dzimtas saknes. Te jau pamatskolā sāku rakstīt dzejoļus un ik pavasari piedzimstu par zaļu bērza lapu. Savā dzimtajā pusē daudz ko varu sākt no jauna un neko nenožēloju. Te aug arī mans dēls, — tiekoties ar lasītājiem, saka Sarmīte Rode.Sarmītes mīlestības caurstrāvotie dzejoļi jau daudzus gadus ir lasāmi “Staburaga” dzejas lappusē, bet tagad ar Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja “Riekstiņi” vadītājas Ilzes Līdumas palīdzību tie sakārtoti un izdoti dzejoļu krājumiņā. Grāmatiņu atverot, Ilze Līduma uzteica dzejnieces bagāto valodu, domu daudzveidību un dzejoļu sievišķīgo burvību. Sarmīte stāstīja par dzejoļa tapšanas brīnumu — tas “atnāk” jebkurā vietā un laikā un tikai jāpieraksta. — Dzejolis piedzimst kā bērns un sāk savu patstāvīgo dzīvi. Tā notiek ar daudzajiem veltījuma dzejoļiem cilvēkiem, kurus pazīstu, — teica dzejniece.Sarmītes dzejas vadmotīvs, viņasprāt, izsakāms divās rindās: “Es liktenim un laikam pateicos,/Ka bērni aug un puķes zied.”
