Visvecākā Igaunijas savvaļas govs, kas dzīvo Latvijas pierobežā, ir teļa gaidībās, stāsta Ziemeļvidzemes biosfēras dabas rezervāta direktors Andris Urtāns.
Visvecākā Igaunijas savvaļas govs, kas dzīvo Latvijas pierobežā, ir teļa gaidībās, stāsta Ziemeļvidzemes biosfēras dabas rezervāta direktors Andris Urtāns. Govs sasniegusi 20 gadu vecumu. Rēķinot viņas vecumu cilvēka gados, govs būtu pielīdzināma 80 gadu vecai kundzei.
Kā stāsta Urtāns, šī govs pieder unikālai, izmirstošai Igaunijas savvaļas govju šķirnei, kas mīt tikai Igaunijā un pasaulē pazīstama kā ‘Estonian native cow’. Vietējo zemnieku selekcionēta, šķirne veidojusies tieši Igaunijā. Patlaban Igaunijā mīt tikai 500 šīs šķirnes īpatņu.
Īpaši izturīgās nelielā auguma bezragu govis, kuras augumā ir uz pusi mazākas nekā parastās mājas govis un sasniedz ponija izmērus, ir īpaši patstāvīgas — tās augām dienām, klīstot barā, meklē barību purvos un mežā, bet mājās atnākot tikai uz slaukšanas laiku vakarā.
Šīs govis, kas īpaši pielāgojušās izdzīvošanai savvaļā, spējot aizsargāties pat no vilkiem. Ar īpaši platajiem, spēcīgajiem nagiem tās spēj sagādāt sev barību arī ziemā, izkašņājot sniegu.
Neskatoties uz govju mazo augumu, tās dod pat līdz 5000 litru piena gadā. To populācija mitinās Dienvidigaunijā, Nigulas dabas rezervāta teritorijā, un ir saglabājusies, pateicoties vienas entuziastu ģimenes rūpēm, kas gādā par šķirnes saglabāšanos un turpināšanos jau trijās paaudzēs — kopš 1909. gada.
