Aizkraukliete Ieva Lisecka — jauna skaista sieviete, kuru ieraugot, grūti iedomāties, ka viņas profesija saistīta ar tik nopietnu nozari kā ekonomika.
Aizkraukliete Ieva Lisecka — jauna skaista sieviete, kuru ieraugot, grūti iedomāties, ka viņas profesija saistīta ar tik nopietnu nozari kā ekonomika. Vieglāk noticēt, ka viņa ir māksliniece. Ievas aizraušanās ir stikla apgleznošana, kura pēdējā laikā pārtapusi arī peļņas avotā, jo darbus gatavo pārdošanai.
Ieva sevi raksturo tā: “Esmu tipisks Strēlnieks, un šīs horoskopa zīmes raksturojums ļoti trāpīgi atbilst tieši man. Esmu tāda mazliet pa gaisu kā jau mākslinieki un daudzas lietas atlieku uz pēdējo brīdi. Neesmu avantūriste, taču izmantoju iespējas, ko sniedz dzīve.” Saruna ar Ievu raisās gan par viņas aizraušanos ar trauku apgleznošanu, gan piedzīvoto Anglijā, kur viņa strādāja par auklīti.
Sākums — dāvana mātei
— Sen apglezno stiklu?
— Pirms pāris gadiem manai mammai bija apaļa jubileja, un viņai, tāpat kā man, ļoti patīk trauki. Nolēmu viņai dzimšanas dienā uzdāvināt pašas apgleznotu vāzi. Tā arī radās iecere apgleznot stiklu un vaļasprieku pārvērst nopietnākā nodarbē. Daudz gan ar to nopelnīt nevar, taču redzu, ka cilvēkiem mani darbi patīk, viņi ar interesi tos aplūko. Tuvojoties Jāņiem, uz vāzēm “uzziedējušas” margrietiņas, jāņuzāles, “salapojuši” ozolu zari.
Parasti uz vāzēm dominē tauriņi, pāva astes spalvas, vīnogas, stilizēti ziedi.
— Kur guvi pirmās zīmēšanas un gleznošanas iemaņas?
— Aizkraukles mākslas skolā. Tur gan ar stikla apgleznošanu vēl neaizrāvos, mans diplomdarbs, beidzot mākslas skolu, bija gleznošanā. Pēc tam darbi kādu laiku bija apskatāmi Aizkraukles novada domes apspriežu zālē, bet batikas glezna Aizkraukles bibliotēkas lasītavā ir joprojām.
Bez izglītības neatļauj
— Vai darbu gatavošana pārdošanai neierobežo tavu radošo izpausmi?
— Naudas pelnīšana ir otršķirīga, pirmajā vietā tomēr ir prieks par katru skaistu vāzi, jo tas ir mans vaļasprieks. Ne katram cilvēkam ir iespēja darīt darbu, kas viņam patīk, un par to vēl saņemt atalgojumu. Tāpēc nolēmu apvienot patīkamo ar lietderīgo.
Protams, lai varētu savus darbus pārdot, bija jānokārto vairākas formalitātes. Esmu reģistrējusies kā pašnodarbināta persona, taču, kārtojot dokumentus, uzzināju kādu neticamu lietu. Izrādās, ja cilvēkam izvēlētajā jomā nav atbilstošas izglītības, viņš nemaz nevar tajā likumīgi strādāt. Piemēram, ja man ir laba balss un es gribu dziedāt sarīkojumos, saņemot atalgojumu, es to oficiāli nevaru darīt. Labi, ka esmu beigusi mākslas skolu, tāpēc drīkstu savus darbus pārdot likumīgi. Ja būtu vienkārši talantīga, bet bez diploma, tad to nedrīkstētu? Dīvaini.
Putekļi nekrājas
— Teici, ka tev patīk trauki. Vai kolekcionē tos?
— Jā, man patīk it viss — vāzes, glāzes, pat vienkārši šķīvji. Īpaši mani fascinē stikls. Bērnībā man visvairāk patika dažādas stikla bumbiņas. Vēl tagad mājās glabājas glāze ar dažādām pērlītēm un stikla bumbiņām. Tas laikam pārņemts no mākslas skolas laikiem, kad neko nemetu ārā, krāju visu ar domu — gan jau kādreiz noderēs. Un reizēm noder arī.
Ejot uz veikalu, īpašu uzmanību pievēršu tieši traukiem, labi zinu, kur piedāvā ko interesantu. Skaistas krūzes atvestas no Amerikas, kur man dzīvo radi, Anglijā, kur kādu laiku dzīvoju un strādāju, nopirku brīnišķīgas glāzes. Diemžēl veikalos reti piedāvā vienkāršus stikla traukus, tāpēc ļoti gribu aizbraukt uz Līvānu stikla fabriku paskatīties, ko tur var dabūt. Priecājos, ja traukus uzdāvina.
— Vai šie trauki tavās mājās ir tikai rota vai tos lieto arī praktiski?
— Manās mājās drēbēm atvēlēts mazāk vietas nekā traukiem, taču uz tiem putekļi nekrājas, izmantoju traukus galda klājumā. Arī izvēloties dāvanu citiem, priekšroku dodu traukiem, ne tikai skaistiem, bet arī praktiskiem.
Roku darbu nenovērtē
— Piedāvāji savus darbus gadatirgū Koknesē. Vai pircēji interesējās par tiem?
— Vairākus darbus pārdevu, taču domāju, ka cilvēki nenovērtē roku darbu, jo arī veikalos var nopirkt apgleznotus stikla traukus. Tie gan ir diezgan dārgi, taču apšaubu šādu darbu augstvērtīgo kvalitāti. Neticu, ka viena trauka apzīmēšanai veltītas vairākas stundas un mākslinieks ielicis šajā darbā sirdi un dvēseli. Manu darbu oriģinalitāti apliecina paraksts uz trauka, un es varu apgalvot, ka otra tāda nebūs. Man vajadzīgas vismaz trīs četras stundas, lai apgleznotu vienu trauku.
Reizēm liekas, ka latvieši baidās no individuālisma, nevēlas izcelties uz citu fona. Labāk ir dzīvot tāpat kā visi, pirkt to pašu, kas visiem.
No bankas par auklīti
— Pēc profesijas esi ekonomiste un strādāji bankā, kas Latvijā ir prestiža nodarbošanās, bet pēkšņi izvēlējies auklītes darbu Anglijā. Neierasts pavērsiens!
— Darbs bankā — ārēji tas, protams, ir ļoti skaisti. Taču patiesībā tas ir smags darbs, kur nepieciešama liela uzmanība un precizitāte, tā ir liela atbildība. Pieredzēju, ka jāstrādā par četriem, bet algu saņem vienu. Vēlāk strādāju par sekretāri, kur atalgojums bija lielāks nekā bankā. Tašu tas bija diezgan smags laiks — strādāju un studēju, visu laiku acupriekšā bija nauda, skaitļi, dokumenti, līdz ar to arī radošajā darbā bija apsīkums.
Tad saņēmu piedāvājumu iesaistīties “Au Pair” programmā un doties uz Angliju strādāt par auklīti, un es izvēlējos aizceļot. Pati nekad nebūtu meklējusi darbu ārzemēs. Strādāt svešā valstī kādā veikalā vai lasīt zemenes — tas nav domāts man. Šis bija pavisam citāds piedāvājums, un es esmu cilvēks, kurš izmanto likteņa piedāvātās iespējas. “Au Pair” programmā piedāvā ne tikai darbu, tā ir arī iespēja iepazīt svešu kultūru, mācīties valodu. Iespēja darbā gūt prieku un jaunu pieredzi.
Anglijā, strādājot par auklīti, mācījos īpašā skolā ārzemniekiem, kur mums mācīja lietišķo un sarunvalodu, padziļināti apguvu angļu gramatiku, valodas lietošanu un tās nianses. Savukārt, dzīvojot ģimenē, papildināju arī vācu valodas zināšanas, jo mani darba devēji bija vācieši.
Londonā rodas iedvesma
— Kā tev veicās svešā zemē?
— Par to laiku man ir ļoti labas atmiņas. Londonā dzīvoju astoņus mēnešus un pieskatīju četrus bērnus. Tur atgriezās mana radošā dzirksts, un es paspēju uzrakstīt arī diplomdarbu, lai varētu pabeigt augstskolu.
Anglijā ir pavisam cita kultūra un cita attieksme pret cilvēkiem un lietām. Man liekas, tur cilvēki ir atbrīvoti, neviens pārmetoši neraugās uz otru ne ārējā izskata, ne apģērba, ne nacionalitātes dēļ.
Vandalisms britu zemē ir sveša lieta. Latvijā reizēm liekas, ka cilvēki uz parku atnākuši plūkt puķes vai lauzt zarus, nevis atpūsties. Londonā, Haidparkā, ziedēja ļoti skaistas rozes, un nevienam pat prātā neienāca tās plūkt. Latvijā noteikti no tām jau būtu sataisīti skaisti pušķīši, kurus pārdot Rīgas tirgū.
Tur piedzīvoju to, kas vēl ilgi nebūs iespējams Latvijā. Apmeklēju ļoti daudz muzeju, no kuriem lielākajā daļā ieeja ir bez maksas. Biļete jāpērk tikai tad, ja muzejā vēlas apskatīt kādu īpašu izstādi. Biju Londonas nacionālajā mākslas galerijā, Teita galerijā, apskatīju Frīdas Kalo darbus, kas Latvijā līdz šim vēl nav bijuši izstādīti. Londonā ir arī fantastiska arhitektūra, un, redzot to visu, rodas iedvesma.
Punktam uz “i” gaida mūzu
— Vai Londonā tapa kāds jauns darbs?
— Sāku gleznot. Anglijā gandrīz katrā grāmatnīcā, arī mazpilsētās, var iegādāties visu māksliniekam nepieciešamo. Tur ir gleznu pamatnes, jau sagatavotas darbam, rāmji, krāsas, otas. Latvijā to visu var dabūt tikai specializētajos veikalos lielākajās pilsētās, un tas maksā bargu naudu. Turpretī Anglijā ir izdarīts viss, lai vienuviet pēc iespējas tuvāk mājām varētu sarūpēt visu nepieciešamo un sākt strādāt.
Gleznoju kluso dabu ar tulpēm, taču šo darbu vēl neesmu pabeigusi, jo pēc ilgāka laika, paskatoties uz šo gleznu, nav vairs to izjūtu, kādas bija agrāk, kad sāku pie tās strādāt. Gaidu iedvesmu, lai gleznu pabeigtu. Vispār pēc dabas esmu diezgan nepacietīga un ātri gribu redzēt sava darba rezultātu. Varbūt tieši tāpēc nav realizēts daudz labu ideju. Tās radušās, savākts arī viss nepieciešamais to īstenošanai, bet īstais mirklis jau “aizlaidies”.
Esmu paveikusi arī kaut ko lielāku — apgleznojusi sienu. Draudzene nopirka dzīvokli, taču virtuvē nevēlējās ierastās tapetes vai flīzes, bet kaut ko neparastu. Mums radās ideja kaut ko uzzīmēt, un tā viņas dzīvoklī uz virtuves sienas tapa saulriets pludmalē. Mani šī nodarbe ieinteresēja, tāpēc esmu gatava atsvaidzināt interjeru vēl kādā mājā, ja vien cilvēki to vēlas.
Dzīvi vada likumi
— Vai savas dotības Anglijā liki lietā darbā ar bērniem, kurus pieskatīji?
— Centos. Vācu dažādus materiālus, pat plastmasas pudeles nemetām ārā, jo visu taču var vēlāk izmantot. Ar mazākajiem bērniem zīmējām, ar lielākajiem veidojām dažādas interesantas lietas. Lieldienās uztaisījām svētku dekorējumus, ko nest uz skolu, un tādu nebija nevienam citam bērnam. Anglijā bērni ir ļoti apdāvināti. Viņiem gan nav tādu mākslas un mūzikas skolu kā mums, taču ir daudz pulciņu, kuros viņi var radoši izpausties. Lielā cieņā tur ir arī sportiskās aktivitātes.
Man ļoti patika vairāki likumi, kādi valdīja saimnieku ģimenē un pēc kuriem visi arī dzīvoja. Piemēram, bērni neskatījās televīziju, un tas ir lieliski, jo viņi savu brīvo laiku aizpildīja ar daudzām citām jaukām nodarbēm. Lasīja grāmatas, spēlējās, klausījās pasakas. Tas viss rosina bērnu fantāziju, veicina iztēli, liek viņiem patstāvīgi domāt, nevis “baroties” no televīzijas seriāliem vai multiplikācijas filmām. Bērniem tā veidojas daudz augstāks intelekts.
Kad vāciešu ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā, viņi negribēja mani laist projām un aicināja līdzi, taču mani šī valsts nesaistīja, tāpēc atgriezos dzimtenē.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ieva Lisecka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1981. gada 21. decembris, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: ekonomiste, beigusi Latvijas Universitāti.
ĢIMENE: māte Marija ir dzelzceļa stacijas dežurante, tēvs Dainis — pensijā, draugs Andis strādā autoservisā.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
VAĻASPRIEKS: stikla apgleznošana.
