Ievas neparastais stāsts sākās kā visparastākais. Mazā meitenīte brīnījās, kā tas notiek: no zemes izlien mazi asniņi, un pēc neilga laika uzzied brīnišķīgs zieds, daudz ziedu — debeszilu, baltu, rozā un sarkanu. Vēl lielāks brīnums ir, kad no sīkas stīdziņas izaug stalta, gara egle. No divām mazām lapiņām izaug bērzi, daudz bērzu, bērzu birztalas. Ieva jūsmoja ne tikai par puķēm, bet arī par plašiem laukiem, rudzu druvām, kalniem, mežiem, upēm. Priecājās par dabas skaistumu. Mazā Ieviņa drīz vien vairs nebija maza, bet nemanot izauga slaida, skaista jauniete dzelteniem lokainiem matiem, debeszilām vērīgām acīm.
Ievas sapnis bija kļūt par agronomi. Viņa sāka studijas Agronomijas fakultātē. Tajā studēja arī Edvards. Nejauša iepazīšanās satuvināja jauniešus. Necerēti un neplānoti sākās draudzība. Pēc gada Edvards studijas pabeidza. Atgriezās savā dzimtajā ciematā, sāka darba gaitas. Ieva turpināja studijas. Sākās vēstuļu rakstīšanas laiks. Edvarda vēstulēs rakstītie vārdi bija arvien sirsnīgāki un sirsnīgāki. Likās, ka attālums abus jauniešus nevis attālina, bet satuvina. Ieva, saņēmusi Edvarda vēstuli, steidzās rakstīt atbildi, it kā baidīdamās kaut ko nokavēt.
Ievai trīs studiju gadi bija aiz muguras. Rudens pusē viņa dabūja zināt, ka Edvardam ir draudzene Ārija, bet viņas draugs bija cits Edvards, nevis Ievas Edvards. Pārpratums. Ievas jūtu pasaulē sākās haoss — aizvainojums, dusmas, neziņa, ko darīt tālāk. Ieva uzrakstīja Edvardam atvadu vēstuli, aizbildinādamās, ka satikusi citu. Ieva pārāk šerpi aizcirta durvis tik nopietnai draudzībai, kāda bija izveidojusies starp viņu un Edvardu.
Pienāca laiks, kad bija jāaizver Agronomijas fakultātes durvis. Vajadzīgās zināšanas iegūtas. To apliecināja saņemtais diploms un norīkojums darbā padomju saimniecībā “Eglaine”. Jaunā agronome ātri iejutās kolektīvā. Drīz vien nodibināja ģimeni. Gadi pagāja ātri.
Bet Čūskas gada neparastais stāsts sākās pēc pusgadsimta. Ieva bija nosvinējusi savu 70. dzīves jubileju, bija četru mazbērnu vecmāmiņa un Egijas vecvecmāmiņa.
Ieva atvēra lādīti, kurā glabāja visus mūžā saņemtos apsveikumus un vēstules. Kavējās atmiņās, lasīja tos. Tur bija arī Edvarda vēstules, arī tās visas vēlreiz izlasīja. Emocijas, kas uzvirmoja sirmās Ievas sirdī, nav vārdos izsakāmas. Jūtas, ko toreiz ar prāta spēku bija iebīdījusi sirds visdziļākajos kambaros, tagad kā vulkāna lava lauzās uz āru — nežēlīgi, sāpīgi un mokoši. Ieva tikai tagad saprata, ka īsta mīlestība gadās tikai vienreiz mūžā, ka īstais un vienīgais draugs bija Edvards. Tas var notikt tikai Čūskas gadā. Arī čūska rudenī sastingst, lai pavasarī atdzīvotos, tā arī Ievas jūtas, kas sastinga tajā tālajā rudenī, pēc pusgadsimta atdzīvojās un plosīja Ievas prātu un sirdi.
Ieva no rīta piecēlās un visu dienu domās bija kopā ar Edvardu. Nogurusi dienas darbos, vakarā nevarēja aizmigt, domās visus notikumus sīki jo sīki sakārtodama tādā pašā secībā, kā tas bija toreiz.
Ievai nav ne redzes, ne dzirdes atmiņas, bet ir jūtu atmiņa. Tas, ko viņa toreiz pārdzīvoja — prieks, sāpes, aizvainojums, uzšvirkst pie mazākās atmiņu dzirkstelītes. Un deg. Ieva saprot savu lielo kļūdu. Toreiz vajadzēja satikties ar Edvardu, izrunāties, nevis, savas fantāzijas vadītai, aiziet. Krietni par vēlu Ieva saprata, cik daudz siltuma un labestības bija pateikts vēstulēs rakstītajos vārdos, saprata, cik daudz zaudējusi. Saprata, ka viņa un Edvards bija īstās pusītes, bet viņa pati visam pārvilka svītru. Smeldzīgi. Skumīgi. Sāpīgi.
Bet sirds dziļumos Ieva saka Edvardam paldies par vēstulēm, paldies par skaistiem, sirsnīgiem vārdiem, tie viņas atmiņā būs vēl ilgi. ◆
