Ieva Purviņa no Odzienas jau daudzus gadus piedalās Pļaviņu novada pļāvēju sacensībās un iegūst pirmo vietu. Kādreiz zāles vālā viņai bijusi konkurence, reiz palikusi otrajā vietā, taču šogad savā vecuma grupā virs 75 gadiem viņa piedalījās viena pati. Kā dzīvo brašā un enerģiskā pļāvēja, kurai ir jau 77 gadi, to braucām lūkoties uz viņas mājām Odzienā.
Pretī skrien suns Bonis, bet Ieva Purviņa pārstāj ravēt un nāk smaidīdama. “Tie ir mani brīnumiņi,” ejot garām cāļu mātei un viņas pūkainajam perējumam, saka mājas saimniece.
Mežacūkām nav, kur dzīvot
— Kāpēc brīnumiņi?
— Viņi ir tik skaisti un pūkaini. Taču stārķis divus jau aiznesa. Arī lapsa zogas pie vistām. Kādreiz man bija daudz vistu, taču grūti no lapsas nosargāt. Nāciet, uzcienāšu ar meža zemenēm. Šodien piecos rītā cēlos un salasīju. Kamēr gotiņa ir ciet, tikmēr ir vairāk laika, varu uz mežu aiziet zemenēs, paravēt, zāli papļaut. Gotiņa ir pavisam apaļa, ka tikai nebūs dvīnīši. Viņu nopirku kā Lilitu, tomēr pārkrustīju par Dūdiņu. Ļoti laba gotiņa, būs jau ceturtā piena. Pagājušajā gadā biju slimnīcā, tad par viņu rūpējās kaimiņiene. Bet šogad “ražoju” atkal. Mežā, izcirtumos, ir daudz zemeņu. Šogad būs aveņu gads un augs arī sēnes. Tomēr man reizēm asaras birst, cik ļoti apkārtnē ir izcirsti meži. Kādreiz, kad biju vēl bērns, mēs ar tēvoci kokus zāģējām ar rokas zāģi — atrakām sūnas un zāģējām līdz pašai saknei, visu savācām. Tagad izcirtumos paliek lieli celmi un daudz zaru — tur būtu tik daudz kurināmā! Kolhozu laikā ceļi vēl bija labi, bet tagad meža tehnika tos tā izbraukā, ka grūti pat kājām ceļus pāriet.
— Vai tad izcirsto mežu vietā jaunus nestāda?
— Stāda jau, taču koki tik lēnu aug. Mežacūkām vairs nav, kur dzīvot, bet baravikām nav, kur augt. Cūkas nāk uz mājām, rok dārzu. Te dzīvoju ilgus gadus, bet agrāk mežacūkas nav uz mājām nākušas, tikai pēdējos gados. Iestādīju kartupeļus, bet viņas izraka, iestādīju jaunus, taču mežacūkas atnāca vēlreiz. Ļoti izrakņājušas arī siena pļavas, zāle sakritusi veldrē, nezinu pat, kā sienu nopļausim.
Pati pie arkla
— Sienu pļaujat ar izkapti?
— Lielo siena pļavu — ar traktoru, kaimiņi, citi labi cilvēki palīdz, bet teritoriju ap māju un ceļmalas — ar izkapti. Pie mājas kāda gubiņa būs izžāvēta. Kādreiz, kad bērni bija mazi un vīrs vēl dzīvs, mums bija daudz lopu — vairākas govis, teļi, cūkas.
Mums bija arī zirgs, siena pļaušanai izmantojām zirgvilkmes pļaujmašīnu un grābekli. Ar zirgu apstrādājām dārzu, arām zemi, vagojām.
— Vai arī jūs esat stāvējusi pie arkla?
— Vagot ir viegli, bet aršana ir grūta, tomēr varēju arklu pacelt un art es protu. Ģimenē bijām piecas māsas un divi brāļi, taču brāļi jauni nomira. Visiem bērniem bija latviski vārdi — Liene, Velta, Emma, Ieva, Maija, Jānis un Juris. Kad man bija deviņi gadi, nomira tētis. Bija pēckara gadi, un mēs agri sākām strādāt, arī zemi arām. Fizisku darbu strādāju jau kopš bērnības, esmu pie tā pieradusi.
Ar zirgvilkmes
grābekli
— Teicāt, ka zirgi ir jūsu sirdslieta.
— Zirgi man ļoti patīk kopš bērnības. Zirgam uzkāpu mugurā, bail nebija. Citas māsas ar zirgiem tā neaizrāvās. Palīdzēju tēvabrālim, un pirmais darbs bija ar zirgvilkmes grābekli, bet rudenī vedām graudus. Atceros — mēs laukus rūpīgi sakopām. Ratos ieklājām palagu, lai vārpas zemē nenobirtu.
— Esat sējusi arī rudzu statiņus?
— Jā, sējām statiņus un tikai tad, kad graudi bija sausi, kūlām ar kombainu. Nekādas graudu kaltes mums nevajadzēja. Kādreiz mājās cepu maizi. Mums bija savi milti, putraimi.
— Zirgi jums pāri nenodarīja?
— Reiz nokrita pavada, es to gribēju pacelt, bet zirgs uzkāpa uz kājas. Tecēja asinis, bet kāja bija vesela. Mammai neteicu, bet viņa tāpat uzzināja, tomēr atļāva arī turpmāk iet pie zirgiem. Reiz vīri ar zirgu netika galā, jo paši bija saniķojuši. Piegāju, paglaudīju, iedevu ko garšīgu, uzkāpu mugurā un aizjāju. Bet viņi brīnījās.
— Arī jūsu pašas ģimenē bija zirgs?
— Ilgi mums bija ķēvīte Dacīte. Kad nopirkām, viņa vēl nebija iebraukta, visu iemācījām. Bija pakļāvīga, nemaz neniķojās — viss atkarīgs no tā, kā zirgu pieradina. Ja pret zirgu izturas ļauni, tad arī viņš niķojas. Ar Dacīti arī citiem aparām zemi un vagojām kartupeļus. Mums bija arī kumeliņš.
— Kur viņi ir tagad?
— Pārdevu labiem saimniekiem. Sliktiem jau nepārdotu. Dacīte ir tepat Odzienā, reiz biju ciemos, viņai klājas labi, viņu lutina. Tomēr zirgam vajag darbu un kustības, tāpat kā cilvēkam. Kad vēl dzīvojām kopā ar dēlu, varējām zirgu turēt, bet tagad viena vairs nespēju. Tomēr, ja man tagad būtu ķēvīte, ar viņu savus kartupeļus izvagotu, zeme tad ir irdenāka. Ar traktoru zeme ir sastampāta.
Labi kaimiņi
— Visu mūžu dzīvojat Odzienā?
— Te ir mana dzimtā puse. Raiņa kolhozā biju slaucēja, mums govis vajadzēja trīsreiz dienā ar rokām izslaukt, pabarot, iztīrīt fermu, un visu ar rokām. Darīju arī citus darbus — iejūdzu fermas zirdziņu un grābu sienu. Cēlos trijos rītā. Manā laikā slaukšanas aparātus neizmantoja. Sākumā bija grūti, bet vēlāk pieradu. Uz fermu nāca arī māsas meitiņa Aina Ķīse, viņa man bija ļoti pieķērusies, arī es viņu biju iemīļojusi. Ļoti gribēja slaukt govis, ja neļāva, raudāja. Meitēnam bija tikai kādi seši gadi, bet ar rokām katru reizi izslauca divas govis. Viņa tagad dzīvo Staburagā un arī savā dzīvē vienmēr ir strādājusi un cīnījusies. Tagad govis lielsaimniecībās slauc tikai divreiz dienā.
— Savu Dūdiņu arī slaucat divreiz dienā?
— Nē, trīsreiz! Tā ir vieglāk gotiņai, labāk teliņam, un pašiem vairāk piena. Sienu sieru, ir biezpiens, krējums, pienu dodu arī kaimiņiem. Pēc piena nāk arī kaimiņš Dainis Īvāns, viņš ir ļoti labs, izpalīdzīgs cilvēks. Reiz man saplīsa velosipēds, un viņš iedeva savu. Citreiz viņš ar savu tehniku man apara lauku. Ļoti izpalīdzīga ir kaimiņiene Olita Mironova un viņas vīrs. Man apkārt ir labi kaimiņi.
Darbs kā rotaļa
— Ar velosipēdu braucat uz veikalu?
— Līdz Pļaviņām un Odzienai ir apmēram seši kilometri. Ar velosipēdu vedu pienu citiem cilvēkiem, ieleju pienu desmit litru kannā un braucu. Viņi gaida.
— Bet kanna taču ir ļoti smaga!
— Nav gan! Kādreiz esmu vedusi pat divas kannas — divdesmit litru piena, biezpienu, krējumu. Braukt ar velosipēdu ir ļoti veselīgi. Ja man sāk sāpēt kāja, es uzreiz uz velosipēda un sāpes pāriet. Kādreiz, padomju laikā, nopirku velosipēdu, tam līdzi deva arī rezerves detaļas, un tas bija ļoti izturīgs. Tagad tik labus vairs neražo. Kolhozā nostrādāju daudz gadu, bet pirms pensionēšanās 13 gadu biju pastniece, braucu gan ar velosipēdu, gan gāju kājām. Citas kolēģes sūkstījās, cik pastnieka darbs ir grūts, bet pēc smagās fermas ikdienas man tas bija kā rotaļa, kā pastaiga, biju ļoti priecīga, grūti nemaz nešķita. Jau pēcpusdienā biju mājās un varēju apdarīt visus mājas darbus — kur vēl labāk? Arī algu labi maksāja. Kad citas pastnieces devās atvaļinājumā, viņas aizvietoju. Apmēram pirms diviem gadiem mazdēls, kurš strādā Dānijā, man uzdāvināja jaunu velosipēdu. Tas ir labs, piemērots manam augumam. Parādīšu jums albumu, viņa bildi. Re, te viņš ir. Pavisam man ir četri mazdēli, viņi ir mans prieks. Te mēs esam ar govīm, kāds ārzemju latvietis nobildēja un pēc tam atsūtīja fotogrāfiju. Šajā fotogrāfijā man piecdesmit gadu, vēl man bija lieli, kupli mati, bet tagad esmu sagrabējusi vecīte.
— Tam nu gan nepiekrītu! Jums ir tik daudz enerģijas, izturības!
— Strādāju katru dienu. Ir jādara, un nav domas, ka varētu kaut ko nedarīt. Pagājušajā gadā gan bija slikti ar veselību, vajadzēja asinis pārliet. Lai gan man ir Goda donora apliecība, jo pati daudz reižu esmu nodevusi asinis, tagad to laikam vairs neņem vērā, un man vajadzēja meklēt savus donorus. Radiņi palīdzēja, Aina no Staburaga pat trīs puišus sameklēja. Smejos, kā gan nebūšu ņipra, ja man ir jaunu puišu asinis? Ticu Dievam — kā viņš nolēmis, tā būs. Dievs dod veselību, ieliek to šūpulī.
— No piecām māsām cik vēl esat palikušas?
— Tikai divas.
Liktenis reizēm ir neizprotams
— Kurš posms dzīvē bijis visgrūtākais?
— Kad bērni bija mazi, nav viegli bērnus audzināt. Darbs fermā bija tālu no mājām, agrās celšanās, visu dienu projām, pēc tam vēl mājas darbi. Tuvākajās fermās darbu dabūja kaimiņi, bet man toreiz vajadzēja būt uzstājīgākai un prasīt darbu tuvāk mājām, tad es būtu varējusi ar bērniem būt vairāk kopā. Nemācēju sevi aizstāvēt.
— Tagad laukos daudzi strādāt vairs neprot.
— Nav labi, ka bērnus neradina pie darba. Tik skaisti lauki aizaug, un nav, kas tos apstrādā. Kad mazbērni atbrauc, viņus lieku pie darba un viņi dara arī. Prieks par Aivara Ļaksas ģimeni — pļaušanas sacensībās piedalās arī viņu bērni.
— Vai laukus mainītu pret mierīgāku dzīvi pilsētā?
— Mātesbrālis reiz piedāvāja palikt Rīgā. Teicu — nē, man nepatīk! Daba te ir skaista, šajā vidē esmu dzimusi un augusi. Ja esi pieradis pie laukiem un darba, gribas strādāt. Citi reizēm prasa, kam man to visu vajag, bet nav bijusi doma no gotiņas atteikties. Ko es darītu, ja man viņas nebūtu? Viņa ir tik mīļa, mans acuraugs. Tuvākajā apkārtnē neviens govis vairs nekopj. Strādājot domas ir pie darba, nav jādomā par skarbo likteni, kurš man atņēma visus trīs dēlus. Liktenis reizēm ir neizprotams, nezinu, kāpēc pret mani tas bijis tik nežēlīgs. Bet priecājos, ka man ir atvasītes — mazbērni.
— Kā spējat būt tik optimistiska?
— Darbs ir vislabākās zāles, patīk, ja ir kas padarīts, ja ar savu darbu vēl varu citiem palīdzēt. Ir grūti, bet turos visam pretī, eju cilvēkos, un viņi nāk pie manis. Jubilejās mani apsveic arī pļāvēju sacensību dalībnieki. Nevajag ņaudēt, čīkstēt, vajag iet un darīt. Nepakļauties slimībām. Divus mē-
nešus pēc kuņģa operācijas jau atkal strādāju lauku darbus. No čīkstēšanas kļūst vēl sliktāk. Kas man palīdzēs, ja es čīkstēšu? Tomēr, ja kādreiz ir slikti un vajag palīdzību, piezvanu Odzienas vedekliņai Sarmītei, viņa man ir ļoti laba, atbrauc, palīdz. Citi reizēm brīnās par to, ka es tik daudz strādāju. Bet tad smejos — vai jūs zināt, ka ievas koks ir stiprs, sīksts, izturīgs? Tāpēc arī es esmu stipra.
