“Pīlādžos” audzētie sivēni ir izdaudzināti visā rajon.ā Mazzalves pagasta “Pīlādžos” saimnieko Hilda Tauriņa. Saimniecība tuvu un tālu izdaudzināta ar labiem sivēniem, pirktgribētāji gaida pat rindā.
“Pīlādžos” audzētie sivēni ir izdaudzināti visā rajonā
Mazzalves pagasta “Pīlādžos” saimnieko Hilda Tauriņa. Saimniecība tuvu un tālu izdaudzināta ar labiem sivēniem, pirktgribētāji gaida pat rindā.
Strādā dubulti
Hildai dzīvē vienmēr nācies būt tuvu lopiem. Ir audzētas gan govis, gan cūkas, kaut gan, kā viņa pati saka, “pēc papīriem” esot pārdevēja. Aiz letes strādājusi Aizkrauklē un Neretā. Ērberģē fermā 12 gadu slaukusi govis. “Bet sagadījās tā, ka vajadzēja aiziet prom no dzimtās puses. Biju šķīrusies. Ar bērniem pārcēlos dzīvot pie māsas Jaunpilī. Strādāju divos darbos — fermā pie govīm un aizstāju draudzeni veikalā. Paralēli sāku domāt par savu saimniecību, iegādājos četras cūkas. Vēlāk viss atkal mainījās, notika tā, ka mans mīļotais vīrietis, ēberģietis, atveda mani atpakaļ uz “Pīlādžiem” ar visām četrām cūkām…”
Brāķi “neiesmērē”
No Jaunpils atvestajām cūkām saimniecība pamazām paplašināta. “Sākumā viss tik viegli negāja, tēvs iedeva teli, tomēr nevarēju viņu apsēklot, pārdevu. Nākamo gotiņu nopirku no māsas. Vēlāk iegādājos vēl divas cūciņas un veprīti, izaudzēju pirmās divas sivēnmātes. Saimniecību paplašināju, un tagad ir jau 13 sivēnmāšu un “firmas” kuilis,” smej saimniece.
“Pīlādžos” audzētie sivēni ir izdaudzināti visā rajonā un ne tikai. Pircēji brauc no Staburaga, Seces, Neretas, Kokneses pagasta, arī no Baldones un Vecumniekiem. Vislielākais pieprasījums pēc sivēniem ir pavasarī un rudenī. Lai arī “Pīlādžos” sivēnus var iegādāties augu gadu, tomēr daudziem nepietiek, ir jāatsaka. “Esmu saimniece, kas rukšus pieskata. Ja vienā reizē “iesmērēšu” brāķi, tad otrā reizē neviens neņems. Cenšos, lai sivēni būtu vislabākie,” stāsta Hilda Tauriņa.
Aug, astes griezdami
“Pīlādžu” saimniecība jau trešo gadu darbojas ar dabai draudzīgām metodēm. “Es daru tā, kā darīja mūsu vecāmāte, baroju ar pienu un putrām. Savas četras govis turu vienīgi sivēnu dēļ, atzīstu tikai veselīgu barošanu. Vāru putriņas, ar roku izmaisu, un viņi ēd aizgūtnēm, aug, astes gredzenā griezdami,” lepojas Hilda.
“Darbs ir smags, nav tādas dienas, kad nebūtu, ko darīt. Bet kāpēc lai nedarītu? Sākumā baidījos, biju strādājusi tikai ar govīm. Baidījos no atnešanās, ka nenotiek kāda nelaime. Taču tagad jūtos droša, sivēnus pieņemu pati, potēju, izkniebju zobus. Ja kaut ko nezinu, konsultējos pie citiem,” azartiski stāsta saimniece. Viņa ir priecīga, ka ir atpakaļ savā dzimtajā pusē Ērberģē.
