Tūkstošiem reižu esmu apdomājusi vārdu “mīlestība”. To nevar ne aptaustīt, ne pasmaržot, ne acīm apglāstīt, bet mēs visi zinām par tās esamību. Mīlestība it kā nav nekas, bet tajā pašā laikā ir viss. Bez tās mēs esam tukši, auksti un nabagi. Man šķiet, ka mīlestība ir vienlīdz svarīga ar ūdeni, maizi un elpu.
Kādā no augstskolas lekcijām mums bija jāiztēlojas mīlestības pļava. Man bija diezgan sarežģīti to izdarīt, jo ir grūti definēt mīlestību, ietērpt to vārdos vai iztēloties pēc pasūtījuma. Kas ir mīlestība? Kad tavs tīnis ir nogrēkojies pret visu pasauli un tev gluži kā pārējiem gribas vienkārši kliegt, tad mīlestība ir tā, kas paņem tavu sirdi saujā un apvij tavas rokas lielā — mazā bērna pleciem. Kad tavi vecāki kļūst veci, krunkaini un nespēcīgi, mīlestība ieliek tavās rokās spēku un varēšanu būt par balstu un skatīties viņos ar tikpat siltu skatienu kā spēka laikos. Kad guli slimības gultā, mīlestība ir tā, kura mudina tavus draugus stāvēt par tevi kā mūris. Viens vāra tēju, cits sacep gardas magoņmaizītes, vēl kāds atnes zāles no aptiekas, cits “zvana” uz debesīm vai vienkārši klausulē sabārsta smieklīgo vitamīnu devu visam rudenim un bargajai ziemai uz priekšu. Kad visi apstākļi ir pret tevi, mīlestība ir tā, kura noliek rokas stiepiena attālumā to stipro, savējo plecu, kuram piespiest saraudāto vaigu. Kad tava kaimiņa namā nesmaržo pēc svaigi ceptas maizes un cepeša, mīlestība ņem tavas rokas un ielej traukā tikko vārīto zupu, lai kaimiņā vairotu dubultu siltumu dvēselei un vēderam. Kad ieraugi, ka nesen saņemto ES pārtikas paku plauktiņa saturs sarucis vairāk par pusi, saproti, ka mīlestība bija tā, kas mudināja tavus bērnus aiznest pakas tiem, kuriem, viņuprāt, vairāk vajag. Kad mazais brālis ir ar mieru atdot sava popkorna naudiņu, lai arī lielajai māsai iznāktu kino biļete, saproti, ka mīlestība vienkārši ir. Kad esi ar mieru milzīgā vējā, sekojot dēlēna vēlmēm, traukties cauri pilsētai paēst siltos virtuļus, tā ir mīlestība, kura spoguļojas jūsu acīs un liek tām mirdzēt, kamēr virtuļi kūst uz mēles.
Ja manā namā pietiek mīļuma, smieklu un siltuma no tuvajiem cilvēkiem ap manu saimes galdu, es varu teikt, ka esmu savējo, dzīves un Dieva mīlēta. Tā es jūtu mīlestību.
