Specializētajā valsts sociālās aprūpes centrā “Mēmele” no 164 pansionāriem apmēram 60 labprāt ārstējas ar darba terapiju.
Specializētajā valsts sociālās aprūpes centrā “Mēmele” no 164 pansionāriem apmēram 60 labprāt ārstējas ar darba terapiju. Ar viņiem strādā deviņas sociālās aprūpētājas, un nereti slimo cilvēku rokas rada mazus brīnumus.
Aprūpes centrā “Mēmele” pārsvarā mīt dažāda vecuma pansionāri ar garīga rakstura veselības traucējumiem un īpašām vajadzībām no visas Latvijas. Daudziem no viņiem aprūpes centrs ir mājas, jo tuvinieki par viņiem nespēj vai arī negrib rūpēties. Citi ir veci un vientuļi, savus mīļos jau zaudējuši, nu centrā vada vecumdienas.
Izšuj un glezno
Apmēram 60 pansionāru nodarbojas ar sirdij tīkamām lietām. Viņu radošās idejas Vandas Jasinskas vadībā palīdz īstenot astoņas sociālās aprūpētājas.
Stāsta Vanda Jasinska:
— Gados jaunākie un arī daži vecāki pansionāri darina dažādus rokdarbus — ada, tamborē, izšuj, vairāki glezno un zīmē. Ir cilvēki, kuriem patīk mākslinieciskā pašdarbība — viņi spēlē teātri, dejo tautiskās un disko dejas, dzied un runā dzeju. Daudziem patīk kopt centra apkārtni.
Būs sporta laukums
Nesen no paju sabiedrības “Ērberģe” aprūpes centra vajadzībām ieguvām mazu zemes gabalu, kur iekārtosim stadionu, jo daudzi pacienti labprāt spēlē volejbolu un basketbolu. Neliela grupa dārzkopju kopā ar centra daiļdārznieci Dzidru Ivanovu kopj centra teritoriju, citi strādā dārzā — sēj, ravē un novāc ražu. Daži palīdz sagatavot malku, zāģē to un krauj kaudzēs. Iemītnieki, kuriem interesē kulinārija, labprāt darbojas virtuvē un ēdamistabā.
Lai pansionāri justos kā mājās, viņiem ir iespēja pašiem arī gatavot ēdienu un automātiskajā veļas mazgājamajā mašīnā izmazgāt savu veļu.
Savējos nepazīst
Par to, cik darba terapija ir veselīga un rosina radoši domāt, pārliecinājos, sarunājoties ar centra iemītnieci Zentu Lassu, kura ir liela rokdarbniece. Viņai patīk uz kanvas auduma izšūt dažādus putnus un ziedus.
Zentai nesen bija 47. dzimšanas diena. Viņa izaugusi bērnunamā, savu māti nepazīst un arī negribētu iepazīties, ja tāda izdevība rasos. Savulaik Zenta uzzinājusi — kaut kur pasaulē viņai ir arī brāļi un māsas, bet nu sieviete jau sen dzīvo aprūpes centrā. Vispirms Allažos, vēlāk “Mēmelē”.
Citur nedzīvotu
— Man te ir ļoti labi, un nekur citur es dzīvot nevēlos. Istabiņā esam divas, un es labprāt rūpējos par slimo istabas biedreni — vedu viņu pastaigās, abas skatāmies televīziju un klausāmies radio. Mani nomierina un domas sakārto rokdarbi. Par pagātni daudz nedomāju, vienīgi ar draudzeni Tabitu, ar kuru esam pazīstamas no bērnunama laikiem, parunājamies par bijušajiem notikumiem, — stāsta Zenta.
* * *
164 centra “Mēmele” iemītniekus aprūpē 104 darbinieki. Viena pansionāra uzturēšana valstij izmaksā ap 200 latu mēnesī. Latvijā ir 24 šāda profila aprūpes iestādes. Lai iekļūtu kādā no tām, jāgaida rindā, jo arvien vairāk ir cilvēku, par kuriem neviens nerūpējas.
Iepriecinoši, ka šiem slimajiem ļaudīm “Mēmelē” ir ļoti labi dzīves apstākļi. Lai arī alga personālam nav daudz lielāka par minimālo, aprūpes centrā strādā daudz labu sociālās aprūpes speciālistu.
