Es to vairs nevaru izturēt — skrēju uz vēlēšanām jau septiņos rītā, lai būtu viena no pirmajām, kas balso par labāku dzīvi, bet — še tev! Jau trīs nedēļas veido valdības koalīciju, bet tālāk par strupceļu nav tikuši. Man jau liekas, ka prātīgāk būtu pirms Ziemassvētkiem sarīkot vēl vienas vēlēšanas — cilvēkiem tāpat sestdienās nav ko darīt. Būtu vismaz viens pirmsssvētku pasākums.
Nepareizi arī, ka deputātiem, tāpat kā desām, nenosaka derīguma termiņu. Citādi tie vecie kā humpalas pa vidu maisās, un nekas nemainās. Tās taču arī reiz nolietojas. Es vakar pat izmetu lauleņa svīteri — bija tā izdilis, ka Indriķim ribas cauri spīdēja. Bet patiesībā man ir diezgan drūmi ap sirdi — nevaru saprast, kā lai dzīvoju bez valdības, un kāda tā vēl būs? Mana nervu sistēma brūk pēc katras neizdevušās partiju tikšanās. Ārstam Valdim taču to vajadzētu saprast. Es jau viņam uzrakstīju vēstuli: ja vēl pirmdien nebūs zināma valdības koalīcija, iešu dzīvot mežā pie lapsām, vāverēm un čiekuriem. Tur vismaz ir saskaņa bez “Saskaņas centra”.
