Nezinu, kāpēc vienā no “Labās sestdienas tirgiem”, kas notiek “IGA centrā” Aizkrauklē, apstājos pie Ineses Krūzenbergas tirdzniecības vietas. To rotāja no krāsainiem akmentiņiem izveidots logo “MiMi”. Inese pārdeva pašgatavotas rokassprādzes, auskarus, piespraudes un citas greznumlietiņas. Tad mēs satikāmies gadatirdziņā Madonā. Ineses pozitīvais noskaņojums “pielipa” arī man, šķiet, viņa tai dienai piešķīra tādu pacilājošu izjūtu. Tas arī bija iemesls, lai Inesi aicinātu uz interviju, un viņa bija viena no retajiem, kas uzreiz piekrita.
No Staiceles uz Sēliju
— Vienā no mūsu tikšanās reizēm sacījāt, ka esat no Jēkabpils novada Kalna pagasta. Tur ir arī jūsu dzimtā puse?
— Kalna pagastā dzīvoju 18 gadus, esmu dzimusi Valmierā, bērnību pavadījusi Staicelē, Alojas novadā, kādreizējā Limbažu rajonā.
— Limbažu pusē aizritēja arī skolas gadi?
— Jā, mācījos Staiceles pamatskolā. Vēlāk Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā par lietvedi. Bet Priekuļu skolu nepabeidzu un sāku strādāt veikalā.
— Kā jūs nokļuvāt Kalna pagastā — citā Latvijas malā?
— Iepazinos ar savu nākamo vīru un pārcēlos uz viņa dzimto pusi, nodibinājām ģimeni. Nu esam četri.
— Vai vidzemniecei bija viegli iedzīvoties Sēlijā?
— Nebija viegli, jo gan manieres, gan izruna un paradumi bija citādāki.
— Kas šķita neparastāks?
— Pati Jēkabpils pilsēta pārsteidza ar savu klusumu un mieru vakara stundās. Ielās cilvēku nav, kluss un mierīgs. Tas man šķita neparasti.
— Limbažu pusē bija skaļāk?
— Jā, lai cik dīvaini būtu, mazajā pilsētiņā Staicelē, kurā dzīvoju, vakaros vienmēr dzīvība kūsāja. Klusums bija reti.
Izveido “MiMi”
— Ko darījāt, kad pārcēlāties uz Jēkabpili?
— Biju gaidībās ar savu pirmdzimto un pēc dēla piedzimšanas trīs gadus dzīvoju mājās, lai būtu kopā ar bērnu. Pēc tam neilgi pastrādāju veikalā “Euroskor” par pārdevēju konsultanti, bet ātri vien īpašnieks mani pārcēla uz “Freko” un paaugstināja par menedžeri. “Freko” arī ilgi nestrādāju, jo radās iespēja kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm. Tā es nokļuvu “Radio 1” — avīzē “Ceturtdiena”, kur mani pieņēma par reklāmas daļas vadītāju. Pēc tam pieteicās otrs bērniņš — meitiņa, un pēc viņas dzimšanas neatgriezos darbā, jo tieši tad bija krīze, algas nekādas, darba praktiski nekāda, īpaši reklāmas nozarē.
— Tad arī pievērsāties rotu izgatavošanai?
— Nē, pēc meitiņas piedzimšanas bija vairāki mēģinājumi atrast savu aicinājumu, bet neviens no tiem nebija man īstais. Nevaru darīt darbu, kas man nepatīk vai nesagādā prieku, tādēļ metu mieru un aizgāju mācīties uz koledžu, jo sapratu, ka izglītības dokuments ir tas, kas man ir nepieciešams. Pati sev gribēju pierādīt, ka to varu, jāatzīst, tas man godam izdevās. Pēc koledžas atkal bija pauzīte, lielākoties pievērsos visam kam, bet nopietni nekam. Tad vienā jaukā dienā — 2018. gada vēlā rudenī — nolēmu, ka vēlos pamēģināt ko jaunu — uztaisīt pati sev un meitai aprocītes. Tā arī izdarīju, un tas man iepatikās. Vēlāk meita piebiedrojās, arī viņai iepatikās. Tā kā Karolīnai bieži bija jādodas uz dzimšanas dienas ballītēm, mēs abas sākām taisīt dāvanas, tās ļoti ātri ieguva atsaucību, patika gan mammām, gan bērniem. Tad meitiņa nolēma piedalīties skolas Mārtiņdienas gadatirdziņā, kur viņas veidotās rotiņas ieguva ļoti labas atsauksmes. Visas rotas izpirka, un tikai tad mēs noticējām sev un sapratām, ka jādara kaut kas, to tā vienkārši nevar atstāt. Uztaisījām savu “MiMi” lapu “Instagram” un “Facebook”, daudz stāstījām par “MiMi”, ātri vien no mutes mutē informācija par mums izplatījās, un cilvēki paši sāka par mums interesēties. Daudzi dāvanas pasūtīja tieši pie mums. Papildus tam izmantoju savus kontaktus, to man ir daudz, un piedāvāju iepazīties klātienē ar “MiMi”. Veicu tādas kā izbraukumu mini prezentācijas.
Šampanietis dvēselei
— Tad nolēmām izmēģināt veiksmi tirdziņā ārpus Jēkabpils, jo šķita, ka šī pilsēta mums vairāk vai mazāk ir iekarota. Mūsu pirmais tirdziņš bija Madonā 2019. gada 27. aprīlī. Mums par pārsteigumu, interese bija, rotiņas pirka, dzirdējām daudz komplimentu, un cilvēki mūs iedrošināja turpināt. Tā sākās mūsu tirgus dzīve, tā ir pilnīgi cita pasaule. Tik daudz jauna, interesanta, neierasta. Mums ļoti iepatikās, ieguvām daudz jaunu paziņu, daudz jauna apguvām — tirgus knifiņus. Visnotaļ sapratu — tas ir tas, ko es tik ļoti vēlos darīt. Mīlu katru minūti, ko pavadu, veidojot rotas, tas ir relakss, joga, mans šampanietis dvēselei. Esmu ļoti priecīga, pateicīga, ka šī ideja un viss par un ap “MiMi” tā vienkārši nokrita no gaisa. Ja man kāds būtu teicis, ka reiz taisīšu rotas un vēl pārdošu tās, nekad tam neticētu. Jo vienmēr, kad iesāku kaut ko, aizrāvos ar kādu hobiju, es to nepaveicu līdz galam, jo, izrādās, tas nebija man vai vienkārši nebija īstais laiks. Nesen draudzene atgādināja, viņa jau sen, pirms vairāk nekā 10 gadiem, bija man teikusi, lai taisu rotas, bet es tikai pasmējos par to. “Patinot filmu atpakaļ”, atceros, ka divas reizes mēģināju — vienu reizi taisīt rotas no polimēra māla, otru reizi mēģināju izgatavot bērnu rotas no pērlītēm —, bet tur nekas nesanāca.
— Kas ir īstie materiāli, no kuriem kaut kas iznāk?
— Akmens pērles, jo ir tik dažādas, pusdārgakmeņu pērles un upes pērles. Ar tām man patīk strādāt visvairāk un, protams, ar Svarovska kristāliem.
Pazūd laika izjūta
— Kur rodat idejas saviem darbiem?
— Idejas rotām parasti rodas darba rezultātā, tomēr mēdz būt arī tā, ka ideja rodas visnepiemērotākajā brīdī, piemēram, mašīnā pie stūres, tad esmu stājusies malā un ideju piefiksēju uz papīra, lai doma nepazustu.
— Ko vislabprātāk veidojat — rokassprādzes, auskarus vai krelles?
— Visvairāk man patīk veidot rokassprādzes, varbūt tādēļ, ka ar rokassprādzēm es sāku. Bet tuvu tam ir arī auskari. Kad tos sāku taisīt, tā aizmirstos! Laika izjūta pazūd.
— Ko nozīmē “MiMi”?
— Ar meitiņu cītīgi domājām zīmīgu nosaukumu tam, ko darām, mūsu kopīgajam hobijam, un īpaši vēlējāmies, lai nosaukums kaut kā atspoguļotu mūs. Sākumā likām pirmos divus burtus no vārdiem “mamma” un “meita”, proti, “MaMe” vai “MeMa”, tomēr tas nebija skanīgs un neizklausītos labi, tad mums abām prātā ienāca skanīgais “MiMi” — tas tā mīļi skanēja. Uzreiz sapratām, ka tas ir mūsu.
— Jūs abas strādājat vienotā stilā vai tomēr atšķirīgā?
— Mēs esam kā labākās draudzenes, saprotamies, pat nerunājot, domās, un idejas brīžiem ir vienādas. Stils mums ir vienots, bet mēdz būt pavisam negaidīti pārsteigumi gan no meitas, gan no manis. Viņa vai es pārsteidzam ar tādu ideju, kas sākumā otrai šķiet pilnīgi traka, pat nepatīk.
— Kuras rotas top ātrāk — pašu iedomātās vai pēc pasūtījuma gatavojamās?
— Protams, tās, kuras pati izdomāju, jo tad brīvi var laist idejas darbā, bet pasūtījumiem pievēršos īpaši uzmanīgi, un tas ir daudz laikietilpīgāk.
Pūcīgie klāt nenāk
— Viens ir rotas izgatavot, pavisam cits — tās pārdot. Vai viegli to darīt?
— Tirdziņos jā, man personīgi jā, jo, ja tu pārdod to, kas tev pašam ļoti patīk un nevis naudas dēļ, bet prieka dēļ, tad tas ir pilnīgi kas cits.
— Cilvēki ir dažādi, arī viņu izpratne par rotām. Kā jūs raksturotu savus pircējus?
— Nepilnu divu gadu laikā varu teikt, ka mūsu klienti ir ļoti saulaini un pozitīvi. Protams, katrs ir atšķirīgs, jo katrs ir personība. Iespējams, viņi ir tādi, jo, kā daudzi mums ir teikuši, ka, pienākot pie mums, jūtoties tik mājīgi un jauki, un kā gan tad var būt slikts garastāvoklis? Esmu novērojusi, ka tādi urkšķīgie, pūcīgie mums vispār klāt nenāk. Mēs par to priecājamies.
— Tirdziņos tagad daudzi piedāvā rotaslietas. Jūs viņus uztverat kā konkurentus?
— Tos, kuri paši taisa rotas, neuztveru par konkurentiem, tieši otrādi — viņus novērtēju, un viņi iedvesmo, bet tos, kas iepērk gatavas rotas un “pārpārdod” kā savas, es vispār vērā neņemu. Tā ka konkurentu man nav, jo katram, kas veido rotas, ir savs rokraksts.
— Esmu sastapusi jūs tirdziņos Aizkrauklē un Madonā. Vai braucat arī uz citām vietām?
— Mēs esam pabijušas daudzās Latvijas pilsētās, tikai Kurzemei mums vēl nav bijis laika. Tomēr nākotnē arī Kurzemi apciemosim.
Auskarus vajag
vienmēr
— Kā aizrit jūsu diena, kad neesat ceļā?
— Gandrīz katru dienu taisu jaunumus, plus vēl visi mazie “MiMi” darbiņi internetā un, protams, visi mājasdarbi tam visam klāt.
— Ko jums vēl patīk darīt?
— Man ļoti patīk veidot spēļu klades, tādas esmu uztaisījusi jau divas un trešo esmu iesākusi. Tas ir ļoti laikietilpīgi. Pirmo kladi uztaisīju meitiņai, otro — krustmeitai. Vēl man patīk taisīt liekākas un mazākas ziedu kompozīcijas un ļoti patīk doties piedzīvojumos ar ģimeni pa Latviju.
— Pastāstiet par savām spēļu kladēm!
— Tajās ir dažādas pašizdomātas spēles un uzdevumi, ko var spēlēt gan divatā, gan lielā bariņā. Meita parasti ņem līdzi klases ekskursijās. Tad bērni vismaz “nesēž telefonos”. Daudz sīkāk par tām nestāstīšu, jo, kas zina… iespējams ir viss, galvenais ticēt.
— Kāda ir jūsu pašas sapņu rota?
— Kā jau es bieži smejos un saku, man ir lielummānija. Tādas vienas sapņu rotas man nav, man patīk, ka to ir daudz, lai varu brīvi izvēlēties un pieskaņot jebkuram apģērbam. Bet auskari ir tie, bez kuriem nevaru iziet no mājas, tos man vajag vienmēr. ◆
Pieturzīmes
◆ Inese Krūzenberga.
◆ Dzimusi Valmierā, uzaugusi Staicelē, Limbažu pusē, dzīvo Jēkabpils novada Kalna pagastā.
◆ Jēkabpils Agrobiznesa koledžā apguvusi mārketinga inovācijas un komerczinības.
◆ Precējusies. Vīrs Jānis, bērni Karolīna (12) un Emīls (17).
◆ Nodarbošanās — rotu izgatavošana.
