Šoreiz ”Staburaga” saruna ar ļoti neparastu cilvēku, un lasītājs ar viņu iepazīsies bez tradicionālās vizītkartes. Raivis ir 31 gadu vecs aizkrauklietis, kurš gandrīz pusi savas dzīves gājis cauri alkohola, azartspēļu un narkotiku atkarības ellei.
Šoreiz “Staburaga” saruna ar ļoti neparastu cilvēku, un lasītājs ar viņu iepazīsies bez tradicionālās vizītkartes. Raivis ir 31 gadu vecs aizkrauklietis, kurš gandrīz pusi savas dzīves gājis cauri alkohola, azartspēļu un narkotiku atkarības ellei. Taču viņš rada spēku sākt jaunu dzīvi bez šīm atkarībām.
Aizkraukles Romas katoļu baznīcā otrdienās un ceturtdienās jau pusgadu tiekas anonīmo alkoholiķu grupa. Viņi dalās savos pārdzīvojumos un cerībās, un šo grupu vada Raivis. Viņš jau vairāk nekā divus gadus nelieto alkoholu un narkotiskās vielas.
Sāk intereses pēc
— Kad un kāpēc sākāt dzert?
— Pavisam vienkārši — intereses pēc, tāpat kā apmēram deviņdesmit pieci procenti alkoholiķu paceļ pirmo glāzīti.
Man toreiz bija piecpadsmit gadu, un šai pirmajai glāzei sekoja manas dzīves pagrimums. Ātri un neapturami. Ārsti konstatēja, ka mans organisms ir alkohola un narkotiku uzņēmīgs, daļēji tas jau bija gēnos, daļēji citu organisma īpatnību dēļ. Būtībā slims jau esmu piedzimis, un man organismā pietrūka vielas, kura rada laimes izjūtu. Dzerot tādā gadījumā notiek ķīmiska reakcija, un organisms drīz vien alkoholu “prasīja” ik dienu.
Pirmā iedzeršana bija jauniešu grupā, kad kaut ko svinējām. Iemeslam nav nozīmes, to vienmēr var atrast. Citi dzēra priekam, bet man bija svarīgi pēc iespējas ātrāk piedzerties līdz atmiņas zudumam un neapzinātai rīcībai. Man ļoti paveicās, ka dzērumā neizdarīju kādu noziegumu un nenokļuvu cietumā. It kā blakus būtu stāvējis mans sargeņģelis.
Līdzatkarība arī tuviniekiem
— Kā tas ietekmēja jūsu tuviniekus?
— Es agri aizgāju no mājām, sāku mācīties citur, taču tuvinieki par mani vienmēr uztraucās, jo zināja, ka man ir grūti, tajā pašā laikā es darīju viņiem pāri. Savas ģimenes man nebija, taču vecāki un tuvinieki manu pagrimumu ļoti pārdzīvoja.
Tā dzīvoju piecpadsmit gadu, bieži biju bez darba un naudas. Grimu arvien dziļāk, no mājām aiznesu un pārdevu mantas, neņēmu vērā nevienu, tikai domāju, kā atkal tikt pie pudeles un narkotikām.
Palīdz draugs
— Kad apjautāt, ka tā tomēr dzīvot nedrīkst?
— Tas bija pēc kārtējās uzdzīves, kad gribēju pat izdarīt pašnāvību. Pakārties, lai beidzot būtu miers. Toreiz pats vēl neatzinu, ka esmu alkoholiķis.
Man bija pazīstams cilvēks, ar kuru kopā biju dzēris un lietojis arī narkotikas. Reiz viņu satiku skaidrā un pavisam citādu, nekā viņu pazinu. Nedaudz parunājām, es pastāstīju par savu vētraino dzīvi, un viņš vienkārši pateica: “Varbūt varēšu tev palīdzēt, atnāc pie manis, vecais, kad būsi skaidrā.”
Tas bija Rīgā. Reiz, būdams skaidrā, viņu atcerējos un piezvanīju. Izrādījās, ka paziņa no manis ir pāris simtu metru attālumā. Satikāmies un izrunājāmies. Viņš deva padomu, iedeva tālruņa numurus, kur man vērsties, un pēc pāris dienām es jau biju Hospitāļa ielas dziedinātavas motivācijas nodaļā Rīgā. Pēc tam braucu uz Jelgavu, kur sāku ārstēties. Tad iesaistījos anonīmo alkoholiķu kustībā.
Apgūst Minesotas programmu
— Ar ko sākāt savu izveseļošanos?
— Sāku piedalīties Minesotas programmā. Taču daudzi var iztikt arī bez šīs programmas, viņi uzreiz nāk uz anonīmo alkoholiķu sanāksmēm un sāk jaunu dzīvi tikai šo nodarbību ietekmē. Es biju ļoti vājš, tāpēc ar sapulcēm vien nevarēju neko mainīt.
— Kas tā ir — Minesotas programma?
— Tā ir divpadsmit soļu programma, un katrā nodarbībā mēs apgūstam vienu soli. Pirmais solis ir pats svarīgākais, bez tā nekas nevar tālāk risināties, proti, cilvēkam ir jāatzīst, ka viņam ir problēmas — ka viņš ir bezspēcīgs pret alkoholu un tāpēc dzīve kļuvusi nevadāma un neprognozējama.
Viss saistās ar Dievu
Sēžam un katrs stāstām par savu dzīvi. Pārējie soļi ir saistīti ar Dievu. Mēs gūstam pārliecību, ka tikai stiprāks spēks un kaut kas augstāks par cilvēka saprašanu var atdot mums veselo saprātu. Tie, kuri Dievam netic, vēršas pie saviem augstākajiem spēkiem — akmeņiem vai Saules. Mēs runājam tā, ka neviens otru nepārtrauc un nepamāca.
Jūtamies kopīgas nelaimes vienoti, tāpēc savu dvēseli varam atvērt pilnībā, par to nekaunoties. Mēs visi esam vienādi un tā arī jūtamies. Nav bagāto un nabago, gudro un muļķu. Ir cilvēki, kurus vieno nelaime un kuri, tikai kopā pret to cīnoties, var dzīvot Dievam tīkamu dzīvi.
Veic morālo inventarizāciju
— Kā jūs saprotat — dzīvot Dievam tīkamu dzīvi?
— To saprotam, ejot soli pa solim uz savu garīgo pamošanos. Trešajā solī mēs uzticam savu gribu un dzīvi Dievam tā, kā mēs viņu saprotam. Protams, zinām, ka grēkojam, tāpēc ceturtajā solī veicam bezbailīgu un dziļu savu morālo inventarizāciju.
Kad Dievu atzīstam, esam gatavi, lai viņš noņem mūsu rakstura vainas. Mēs pazemīgi lūdzam mūs atbrīvot no trūkumiem, atceramies tos cilvēkus, kuriem esam darījuši ļaunu, un vēlamies viņiem to atlīdzināt ar labu. Nodarbībās un ikdienā cenšamies ar lūgšanām un pārdomām pilnveidot mūsu apzināto saskarsmi ar Dievu, lūdzam no viņa spēku un gribu mainīt savu dzīvi.
Darbs ir smags, brīžiem nogurdinošs. Taču es saprotu, ko Dievs no manis grib. Ja pasaulē visi cilvēki dzīvotu pēc šādiem principiem, tad zemes virsū būtu paradīze.
Var veidot paradīzi
— Vai paradīze vispār ir?
— Esmu pilnībā pārliecināts par to. Dievs taču piedāvā izvēli, kā mums dzīvot. Darīt labus darbus vai būt grēciniekam. Mēs katrs taču varam sev radīt paradīzi ar savu pārliecību un darbiem, lūgšanām un cerībām.
Dieva klātbūtnē varam justies drošībā un viņa aizsardzībā. Dievs cilvēkam ne tikai iet blakus, bet dažkārt pat paceļ viņu uz rokām.
Attur bailes
— Kā jūtaties, kad esat sabiedrībā, kur lieto alkoholu?
— Man vēl pārāk svaigā atmiņā ir tā elle, kādā es vēl nesen dzīvoju, tāpēc tas attur. Baidos atkal “iekrist” atpakaļ tajā bedrē, kurā biju. Jau divus gadus un četrus mēnešus iztieku bez alkohola, un pāris reižu, tiekoties ar draugiem, es patiesi kāroju nedaudz iedzert. Tomēr noturējos.
Pieredze rāda, ka tomēr nedrīkst dzert nemaz. Grupā esam cilvēki ar dažādu skaidrības laiku — viens nedzer desmit gadu, cits divas nedēļas, un neviens nav pasargāts no “noraušanās”. Kad tas notiek, tad pārtraukt dzert ir daudz grūtāk nekā pirmo reizi. Laimīgi tie cilvēki, kuri to var, bet es par sevi joprojām baidos.
Mani no dzeršanas attur ne tikai bailes, bet arī raksturs. Vēlēšanās iedzert ir tikai īsu vājuma brīdi. Pēc stundas tajā pašā sabiedrībā es jau redzu, kādi ir iedzērušie, un jūtos laimīgs, ka esmu no kārdinājuma atturējies.
— Vai tagad nelietojat arī narkotikas? Un kā ar atkarību no azartspēlēm?
— Narkotikas nelietoju, bet ar azartspēlēm ir grūtāk. Zinu, kas man jādara, lai nespēlētu — jāapmeklē anonīmo spēlmaņu sapulces Rīgā, un es to arī darīšu.
Ievēro 12 tradīciju
— Lai atdzimtu dzīvei, ir jāievēro anonīmo alkoholiķu divpadsmit tradīciju. Kādas tās ir?
— Pirmajā vietā jābūt mūsu kopējai labklājībai, jo personiskā izveseļošanās ir atkarīga arī no anonīmo alkoholiķu vienotības. Grupas darbībā ir tikai viena augstākā autoritāte — Dievs, un mums jābūt vienai galvenajai vēlmei — atmest dzeršanu. Mums arī jādomā par alkoholiķiem, kuri joprojām cieš, un jācenšas viņus iesaistīt savā grupā.
Anonīmie alkoholiķi neieņem nekādu nostāju jautājumos, kas uz viņiem neattiecas, tādēļ anonīmo alkoholiķu vārds nekad nav jāiesaista publiskās diskusijās. Mūsu attiecības ar sabiedrību balstās uz pievilcību, nevis uz reklāmu. Mums vienmēr jāievēro personīgā anonimitāte presē, radio un filmās. Anonimitāte ir visu mūsu tradīciju garīgais pamats.
Grib glābt pasauli
— Vai mēģinājāt iesaistīt anonīmo alkoholiķu grupā arī kādu savu “pudeles brāli”?
— Jā, sākumā daudziem stāstīju, ka vajag izmantot šādu iespēju. Teicu — nāc, draugs! Man likās, ka es izglābšu pasauli, bet atsaucības nebija, jo katrs iet savu ceļu, lai arī Dievs piedāvā izvēli. Viņi jau arī nebija man īsti draugi, jo īstajiem dzeršanas problēmu nav, ja arī kādu glāzīti kādreiz izdzer. Kaut es nedzeru, es viņu vidū jūtos kā līdzīgs starp līdzīgiem.
Zinu gan vienu — lai alkoholiķi glābtu, viņam nevajag dzeršanai dot naudu. Tas ir solis tuvāk viņa kapam. Tas nekas, ja cilvēkam ir tik slikti, ka bez paģiru “salāpīšanas” viņš, šķiet, aizies bojā. Ja alkoholiķim lemts tādā nāvē mirt, tad tā lai arī notiek. Tikai pats ar savu gribasspēku un vēlēšanos mainīt dzīvi vari atkal kļūt par cilvēku.
Atšķir labo no ļaunā
Es paļaujos uz sevi un Dievu, taču arī neaizmirstu, ka jādzīvo tā, lai savā ietiepībā nepretotos Dieva gribai.
— Kā zināt, kad rīkojaties pret Dieva gribu?
— Man tas tagad ir ļoti vienkārši, jo esmu iemācījies reālajā dzīvē un arī domās ļauno atšķirt no labā. Es nevaru no sevis vairs noslēpties — ja darītu kādu nelietību, uzreiz zinātu, ka rīkojos pret Dieva gribu. Tas tāpēc, ka manu domāšanu neaptver alkohola vai narkotiku atkarības migla.
— Ko jūs, dzīvojot skaidru prātu, tagad uzskatāt par nelietību?
— Piemēram, nelikumīgi gūt sev labumu. Tādā veidā, ka no tā ciestu cits cilvēks. Ja es censtos kādu apmānīt vai negodīgi iegāzt konkurentu. Tādi gadījumi notiek visapkārt, taču man tas nav pieņemami, man tā ir nelietība. Nelietība ir arī tā, ja cilvēks nepalīdz tam, kurš nokļuvis nelaimē. Tas gan jādara tikai tad, ja cietušais šo palīdzību pieņem.
— Vai, dienu sākot, lūdzat Dievu?
— Klusībā noskaitu Tēvreizi. Ja Dievu neesmu apvainojis, tad diena sākas labi. Bieži apzinos, ka tomēr esmu grēkojis. Uzskatu, ka nekāds svētais “džeks” neesmu, tad visu pārdomāju un lūdzu piedošanu. Tas ir garš dvēseles izveseļošanās ceļš, kurš ilgs visu manu dzīvi.
Kopā atdzimsim
— Ko vēlat cilvēkiem, kuri vēl ir tur, kur tik ilgi bijāt pats?
— Lai pārdomā dzīvi un ir godīgi pret sevi. Ja nesaprot, ka dzerot viņi strauji tuvojas kapam, tad neko nevar līdzēt. Skaidrībai un pārliecībai jābūt un jāsaprot, ka šī pasaulīte nav tikai rožu dārzs. Tas jāveido pašam. Ja nav rakstura, lai meklē palīdzību pie Dieva. Katram ir iespēja iekļauties arī anonīmo alkoholiķu grupā. Nāciet, mēs jūs sapratīsim, kopā atdzimsim un mainīsimies!
