Otrajā adventē Neretas luterāņu baznīcā skanēja dzidra un vīrišķīga balss. Te viesojās dziedātājs Igo Fomins.
Līdz ar tumsu baznīca sāka pildīties ļaudīm. Pēc īsas mācītāja Alda Pavloviča uzrunas, aplausiem skanot, iznāca mākslinieks. Bez gariem ievadvārdiem atskanēja pirmā dziesma. Pavadījumu uz sintezatora spēlēja Juris Kristons.
Koncerta laikā klausītāji izbaudīja plašu emociju gammu — no skumjām un ilgām līdz priekam un cerībām. Vecākās paaudzes klausītāji varēja gremdēties patīkamās atmiņās, dzirdot labi pazīstamas un visos laikos mīlētas dziesmas. Skanēja gan komponista Jāņa Lūsēna darbi ”Savādā pasaule”, ”Alises iela”, gan Aivara Hermaņa ”Vienā taktī”, Raimonda Paula ”Kā senā dziesmā” un citas lieliskas kompozīcijas.
Klausītāju ilgstošo aplausu skaņas, baznīcas velvēs atbalsojoties, pārtrauca neilgo klusuma brīdi pēc katras dziesmas un ilgi negribēja rimt, lūdzot vēl mirkli pakavēties šajās izjūtās. Starp dziesmām runāšanas bija maz, Igo vienīgi pāris vārdos pastāstīja, kāpēc viņš vēlas dziedāt tieši šo dziesmu un ar ko tā viņam asociējas. Kā viņš pats teica — daudzās no dziesmām tiek pieminēti putni: ”Acīmredzot putnu spēja pacelties spārnos un tik viegli pārvarēt attālumus ir iedvesmojusi daudzus dzejniekus spārnotiem tekstiem, likusi apdzejot viņus.”
Igo balss — tā ir tik tīra un dvēseli skaroša, ka daudzu dziesmu kulminācijas brīžos acīs sariešas asaras. Dziesmas, to vārdi uzrunā tikai unikālajā, Igo balsij raksturīgajā veidā. Baznīcas auras ieskautiem, mums nepilnu stundu bija ļauts pabūt it kā citā pasaulē. Sirdīs bija tuvojošos Ziemassvētku sajūta, un, lai arī laukā daba joprojām rudenīga, likās, ka esam baltu sniega kupenu ieskauti, ka, izejot ārā, mirdzēs zvaigznes, sals kniebs vaigos un ceļš līdz mājām būs gurkstoša sniega skaņu pavadīts.
Koncertu organizēja Sandra Beļūne. Ar viņas gādību šogad Neretu apciemoja arī tādi mākslinieki kā Zigfrīds Muktupāvels un Ieva Akuratere.
Pēc tik daudz apkārt skanošām pliekanībām un viduvējībām šī bija viena no nedaudzām iespējam baudīt ko skaistu un profesionālu. Ikdienas skrējienā mēs pārāk maz ieklausāmies sevī, savās izjūtās. Aizbildināmies ar steigu un darbu. Aizmirstam un varbūt pat nedomājam, kāpēc mēs esam šajā pasaulē. Šādi mirkļi, baudot mākslu, palīdz ”atslēgt” savas sakāpinātās emocijas saistībā ar naudu un darbu, palīdz aizdomāties par citām — nemateriālām vērtībām. Varbūt tieši tagad, kad valsti aptvērusi vispārēja krīze, vairāk jādomā par savas dvēseles sakopšanu.
Lai arī ieeja koncertā bija par ziedojumiem, solu rindas varēja uzņemt vairāk klausītāju. Vai tā ir vienaldzība, vairumam neko nevajag? Tā kādam varēja būt lieliska iespēja pēc ilgiem laikiem apmeklēt baznīcu, vienkārši radīt pārmaiņas ikdienā. Vai mūsu ausis kļūst arvien nedzirdīgākas, acis — neredzīgākas?
