Vakar raudādama man zvanīja kāda Lietuvas pierobežas iedzīvotāja un ļoti lūdza uzzināt, kam lai viņa zvana nolūkā atteikties no dekodera, ko nākamajā dienā solījis atvest uz mājām kāds vīrietis. Kad viņš zvanījis pa tālruni, sākumā piekritusi un nopriecājusies, ka nebūs jābrauc uz pilsētu pēc preces, kuras nosaukumu ilgi nevarējusi pat iegaumēt.
Taču tajā pašā dienā atnācis kaimiņš un pavēstījis, ka viņam kāda it kā firmas pārstāvja uz mājām atvestā kastīte nemaz neesot dekoders! Kaut kāda ierīce tā varbūt arī ir, tikai ne televizoram vajadzīgā — teicis meistars, kuram vīrs lūdzis padomu. Sievietei palīdzēt nekā nevarēju, jo patiesi nezinu, kam lai zvana, ja uz jūsu makiem “notēmējuši” krāpnieki. Pāreja no analogās uz ciparu apraidi nudien ir zelta bedre tiem, kas raduši “cirpt” naivus cilvēciņus. Laukos ļaudis joprojām pārāk uzticas pat svešiniekiem un priecājas, ja viņiem kādu preci piesola lētāk, jo šobrīd no svara katrs lats. Un ko gan lauku sieva saprot no televīzijas apraides! Viss, ko viņa zina: televizors rādīs, ja elektrības vads būs kontaktā un antenas kabelis pievienots. Jaunu cilvēku, kuri orientējas mūsdienu tehnoloģijās, pagastos palicis tik maz, ka pat pēc vienkārša padoma jādodas uz novada centru. Neesam arī atradinājušies divreiz un pat vairākkārt uzkāpt uz tā paša grābekļa. Televīzijā taču nepārtraukti skandina, kur dekoderus labāk pirkt, un aicina neuzticēties aizdomīgiem pakalpojuma piedāvātājiem. Taču nabaga cilvēciņš, sadzirdējis ēterā Harija Spanovska pērkona dārdam līdzīgo paziņojumu par analogās apraides beigšanu, var pat nodomāt, ka drīz vien sāksies karš un tie, kam nebūs dekoderu, cietīs vissmagāk… Dzirdēti arī gadījumi, ka cilvēks nemaz nenoskaidro, vai viņam dekoders vispār vajadzīgs, un tik pērk. Vēlāk izrādās, ka apdzīvotajā vietā ir kabeļtelevīzija un viņam dekoderu vajag tikpat, cik zaķim stopsignālu, vai arī jaunais televizors jau ir ar visu “kastīti”! Ko lai saka? Mēs esam pārdzīvojuši visādas pārejas, arī vispārējo “mobilizāciju” (ar to es domāju parasto telefonu masveida nomaiņu ar mobilajiem), un vienmēr kāds uz naivo ļautiņu rēķina ir nopelnījis. Atcerieties vēl, kā laukos “pa lēto” pārdeva rotaļu mobilos? Un daudzi pirka, pat vairākus uzreiz. Pēc tam sūdzējās mums, redakcijā. Tāpat tagad ar šīm televizoru “kastītēm”. Mīļie lasītāji! Nu kļūstiet taču reiz gudrāki, kaut aizdomīgāki, neticiet visam, ko jums stāsta kāds nez no kurienes ieklīdis svešinieks! Nu nenopirksiet “pa lēto”, bet arī neko nezaudēsiet.
