Gunārs Freimanis no Mazzalves medī jau gandrīz 40 gadu. Freimaņa kungs teic, ka galvenais iemesls, kāpēc viņš dodas medībās, ir iespēja būt kopā ar citiem medniekiem, aktīvi darboties un piedzīvot neaizmirstamus mirkļus. Medību “profesors” stāsta par gadu gaitā pieredzēto.
Svinēs jubileju
Medīju kopš 1973. gada. Nākamgad būs apaļa jubileja. Šī nodarbe man laikam ir iedzimta, jo tēvatēvs Gricgales pusē savlaik bija mednieks. Pareizāk sakot, malumednieks, jo baronu laikos jau nevarēja tā brīvi medīt. Vairāk šāva zaķus un bukus. To gan zinu no sava tēva, kurš arī bija mednieks, nostāstiem. Nevienu no saviem vectēviem neesmu redzējis, jo viņi nomira vēl pirms manas dzimšanas.
Pats medībās pirmo reizi devos 1959. gadā. Tolaik apgrozībā vēl bija vecā padomju laika nauda, un mums, puikām, par dzīšanu maksāja 20 rubļu. Tad medīja lielākoties zaķus un lapsas. Ja varēja dabūt kādu buka licenci, tad parasti ne vairāk kā divus kolektīvam gada laikā. Bet 20 rubļu dienā bija liela nauda. Piemēram, sporta čības maksāja 15 — 18 rubļu. Dienu pavadi kopā ar medniekiem, un čības rokā. Pa ziemu varēju atļauties novalkāt vismaz divus pārus.
Viens zaķis dzinējam
No rīta bija jādodas uz mežniecību, kur pulcējās mednieki. Trīs četrus kilometrus gājām kājām, neviens ar automašīnām neveda kā tagad. Bijām vairāki puikas, arī mans brālis. Salīgām ar medniekiem. Medīja arī mūsu tēvs. Viņš, protams, mums nemaksāja, taču vienu reizi viņam dzinu es, nākamo — brālis. Ja nošāva divus zaķus, vienu parasti atdeva dzinējam. Tolaik garaušu bija daudz. Tikai retu dienu nenošāva pa desmit, divpadsmit zaķu.
Šobrīd gan ieraudzīt zaķi var reti. Kāpēc tas tā, nav īsti saprotams. No kāda veca mežziņa dzirdēju, ka vainojama varētu būt ne tikai intensīvā lauku apsaimniekošana, izmantojot ķimikālijas, bet arī ievērojamais mežacūku populācijas pieaugums. Mežacūkas ir visēdājas un nenoniecina arī mazos zaķēnus.
Vilina pāri robežai
Es tomēr neteiktu, ka mežacūku mūsu pusē būtu ļoti daudz. Tomēr ir kāda problēma, ko esam apsprieduši ar medniekiem no kaimiņu kolektīviem. Lietuvas pusē, pierobežā, uz dzīvi apmetušies ļoti bagāti cilvēki, kuri lielās platībās sēj kviešus un izaudzētos graudus ber mežā. Upe un valsts robeža mežacūkai nav nekāds šķērslis. Viņas ir tur, kur vairāk barības, un uzvedas drīzāk kā mājas, nevis savvaļas dzīvnieki. Latvijā jau ir līdzīgi piemēri. Tepat kaimiņos ir mednieku kolektīvs, kurš ar piebarošanu piesaistījis ļoti lielu briežu populāciju un ne tikai. Zinu cilvēkus, kuri gaida, līdz mežā briežiem izbērs kartupeļus, un ar maisiem brauc pakaļ. Vienu gadu gan viņu brauciens neesot bijis veiksmīgs, jo cerēto kartupeļu vietā bijusi izbērta krava ar picām…
Līgumus
nevajag
Ir cita lieta. Aptuveni pirms diviem gadiem lasīju interviju ar Lietuvas mednieku asociācijas prezidentu. Viņš teica visai asi: “Mēs to stulbumu ar medību tiesību nomas līgumiem esam izbeiguši. Mums to nav.” Tas nozīmē, ka mednieku formējumiem ir noteiktas platības, kuras robežo pa ceļiem, upēm, citiem dabā labi saredzamiem objektiem. Ja zemes īpašnieks nevēlas, ka viņa platībās medī, viņš par to informē Valsts meža dienestu. Taču nedrīkst būt tāda situācija, ka viens kolektīvs šajās platībās nedrīkst medīt, bet citam tas atļauts. Līdzīga kārtība ir arī Igaunijā. Zemes īpašnieki var mainīties pat vairākas reizes gadā, un medniekiem ir sarežģīti izsekot viņu maiņai. Pavisam viegli var nokļūt malumednieka statusā, jo medīt drīkst tikai tad, ja ir medību tiesību nomas līgums. Turklāt var veidoties situācija, kad šīs medību tiesības kāds var nopirkt.
Atmiņas no
bērnības
Vēl viena aktuāla tēma. Pirms kāda laika briti vēlējās panākt, lai Baltijā nešautu pīles, jo, lūk, Britu salās viņas ziemo, bet kur tad šīs pašas pīles ligzdo? Ligzdo viņas Latvijā. Kopš iestājāmies Eiropas Savienībā, pavasaros vairs nedrīkstam šaut slokas. Bet tā bija mūsu medību tradīcija. Man, piemēram, tās bija vienas no iecienītākajām medībām, lai atpūstos no pavasara lauku darbiem. Atceros, biju vēl puišelis, kad kopā ar tēvu gājām šnepes šaut. Viņam dzirde vairs nebija tik laba, un es rādīju, no kuras puses sloka lido. Šie mirkļi man palikuši atmiņā uz visu mūžu.
Turklāt nomedīja lielākoties sloku tēviņus, jo tieši viņi lido, bet mātītes sēž uz zemes un viņus sauc. Tā kā šie putni ir poligāmi, kaitējums populācijai neradās. Es savā mednieka mūžā neesmu nošāvis nevienu sloku mātīti. Vācijā un Francijā šauj pat cīruļus! Varbūt tad arī viņi lai pārtrauc šādas medības, jo kāds gan medījums var būt no cīruļa? Tās ir šaušana tikai prieka pēc.
Trofeja ierakstīta katalogā
Lai arī esmu nomedījis daudz dzīvnieku, trofeju man mājās nav — sieva neļauj. Viņa parasti pārmet, ka es gatavojos nabaga dzīvnieciņus pie sienas lipināt.
Jau pirmajā gadā nomedīju alni, lapsu, zaķi, lūsi un mežakuili. Vilka gan nebija. Pa vilku esmu šāvis divreiz mūžā. Vienu arī nomedīju. Turklāt trofeja bija zelta medaļas vērta. Tā ierakstīta Latvijas medību trofeju katalogā.
Toreiz kolektīva vadītājs man palūdza izvietot medniekus mastā. Tas bija Gricgales pusē. Tomēr 11 vietām man bija tikai deviņi mednieki. Izvietoju medniekus, taču divas vietas un laukmale palika nenosegta. Bija silta pavasara diena. Nolēmu, ka dzinēji mastu izdzīs ātri, tāpēc novilku biezo mednieka jaku un pakāru uz ganību mieta. Vējiņš vilka uz meža pusi, nospriedu, ka neviens zvērs jau tur neies. Nostājos turpat netālu. Sākās dzīšana, un saklausīju klusu krakšķi. Zināju, ka ielenkti divi vilki. Pagriezu galvu un pavisam netālu ieraudzīju vienu no pelēčiem. Man bija tikai trīs patronas. Notēmēju un izšāvu. Vecie mednieki teic, ka sašauts vilks neizdveš ne skaņas. Tā nav taisnība. Viņš saslējās uz divām ķepām, skaļi ierūcās un nokrita. Skatījos, vai neredzēšu otru, kad pamanīju, ka pirmais mēģina aizbēgt. Skrēju viņam pakaļ. Viņš ielēca meliorācijas grāvī, es arī. Viņš atpakaļ mežā. Uz grāvja malas izšāvu otro reizi. Palika tikai viens lādiņš. Turpināju sekot, kad pēkšņi vilku ieraudzīju vēlreiz. Pieplacis pie zemes, acīm zvērojot, viņš gatavojās lēkt. Ar šāvienu nekavējos. Vīri gan vēlāk teica, ka esmu sabojājis galvaskausa trofeju…
Lapsas viltība
Kādreiz, padomju laikos, ļoti daudz dzīvnieku bija jānošauj valstij. Kad kolektīvs deviņus aļņus bija nomedījis valstij, divus drīkstēja nomedīt pašu vajadzībām. Tomēr tas mednieks, kurš iet uz mežu pēc gaļas, nav īsts mednieks. Man patīk īpašā atmosfēra, kas valda vīru vidū — joki, zobgalības.
Reizēm var tikai apbrīnot dzīvnieku viltību. Graviņā pamanīju divas lapsas. Nāca viena aiz otras. Izšāvu pa pirmo. Lapsa nokrita un palika guļam. Mēģināju šaut pa otru, taču nekā. Pēkšņi pamanīju, ka pirmā pazudusi. Aste vien nozibēja leišmales krūmos. Izrādās, nebiju trāpījis, bet lapsa pēc šāviena izlikusies par beigtu. Sniegā nebija ne pilītes asiņu, vien “gaisā caurums”.
Ņaud pie galda
Medījām Taurkalnes mežā. Bija atbraukuši rīdzinieki, līdzi trīs aļņu licences. Medību vadītājs izvietoja medniekus. Mastā bija seši aļņi un gāja tieši virsū rīdziniekiem. Un visi aizšāva garām. Pēc tāda iznākuma medības pārtraucām, sak, ja nemāk šaut, nav ko mežā iet. Gājām ārā. Pēkšņi blakus mastā sāka riet suņi, domājām, ka viņi izcēluši mežacūkas. Tolaik biju vēl jauns un varēju ātri paskriet. Skrēju pret kalnu. Viens no rīdziniekiem metās līdzi, taču pusceļā atpalika. Ticis kalniņā, pamanīju, ka graviņā ieskrien kaut kas rūsgans. Domāju — lapsa. Taču nekā. Pāri ceļam pēkšņi lēca lūsis. Ar šāvienu vairs nekavējos. No ādas sievas mētelim uzšuva apkakli — desmit gadu varēja nēsāt. Arī cepurei pietika. Toreiz gan viņa neprotestēja, ka trofeju uz mājām nesu.
Rīdzinieki dusmīgi devās mājup, bet medību vadītājs vedināja ciemos, teikdams, ka lūsis ir virsaišu ēdiens. Viņa sieva izsutināja kotletes. Vieni ēda un slavēja, ka garšīgas, citi uz kotletēm raudzījās aizdomīgi. Te Francis klusi ieņaudējās un tiem, kuri ar aizdomām raudzījās uz cienastu, skanot vareniem smiekliem, apetīti sabojāja pavisam.
Sasaucas ar briedi
Daži teic, ka mednieki zvērus slepkavo. Taču medībās zvēram ir izredzes izbēgt. Mednieks ar dzīvnieku sacenšas viltībā. Bet kādas izredzes ir veprītim, kuru kūtiņā gandrīz gadu baro, lutina un kasa viņam aiz auss? Kurš tad ir slepkava? Pagājušajā gadā staltbriežu govs man pienāca divpadsmit soļu attālumā un aizgāja tik klusi, ka viņu pat nepamanīju. Tikai vēlāk ieraudzīju viņu promejam un brīnījos — redze man kā vanagam, bet vienalga nepamanīju.
Reiz mazmeitiņa, viņai tolaik bija 12 gadu, vēlējās dzirdēt briežus baurojam. Kāpām automašīnā un braucām uz mežu. Apstājāmies man zināmā briežu bauru vietā. Iebaurojas viens, tad otrs un vēl vienas pavisam tuvu automašīnai. Atsaucos viņam. Briedis nāca arvien tuvāk, un jau varēja dzirdēt, kā ragus sit pret kokiem. Laikam rīkojos tik komiski, ka mazmeita sāka smieties, un briedis aizbēga.
Kā stāstā par
Minhauzenu
Atceros, 70. gados braucām uz Lubānu pēc pīlēm. Atklāšanā jau nevarēja — tad medīja priekšnieki no Rīgas. Bridām niedrēs, taču jau pirmajā vakarā lēsām, ka nākamajam rītam patronu var nepietikt. Nākamajā rītā pēc pamatīgas brišanas nolēmām ieturēt pusdienas. Apsēsties nav kur. Neviena ciņa, tikai niedres. Sagriezām kūlīšus, apsēdāmies. Paēdu pirmais. Francim rokā maizes rika. Pēkšņi lido pīle. Izšāvu, un viņa nokrita taisni uz maizes. Viņš dusmojās, ka maizīte samirkusi, bet man nekas cits neatlika, kā vien vainot mežapīli, kura viņam gandrīz uz galvas uzkritusi…
