Vietalvas pagasta pārvaldes zālē atklāta vietalvieša Ērika Sprindžuka fotogrāfiju izstāde “Zeme un ļaudis”. Šī ir Sprindžuka kunga otrā fotogrāfiju izstāde. Kamēr attēlus novieto pie sienām, sirmais vīrs atklāj, ka fotografē kopš bērnības un vislabprātāk — dabu un cilvēkus.
Bildes nākamajā rītā
— Ar fotografēšanu sāku nodarboties vēl puikas gados un nu “knipsēju” jau gandrīz 60 gadu, — smaidot saka Sprindžuka kungs. — Tā cītīgi darbojos gadu desmit. Sāku ar filmu aparātu, un studiju gados jau vienmēr bildēm bija jābūt gatavām nākamajā rītā. Tas nekas, ka visa nakts bija jāpavada laboratorijas pustumsā, kamēr citi lustējās. Vēlāk gan uz kādu laiku aktīva bildēšana bija jāatliek malā, jo biju kļuvis par nelielu priekšnieciņu (smejas — aut.) — vadīju padomju saimniecību “Vietalva”. Kad deviņdesmitajos gados devos pensijā, atkal ņēmu rokās fotoaparātu — ko tad citu pensionārs var darīt, ja spēka nepietiek, bet fotografēšana jau kaulus nelauž, tikai jādomā. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, arī laboratorijas tumsā laiks vairs nav jāpavada.
Upe pārvēršas par grāvi
Man patīk bildēt dabu un cilvēkus. Dokumentēt notikumus gan nē. Uzskata, ka cilvēks ir radības kronis. Tam var piekrist un var arī nepiekrist. Cilvēks patiesībā ir visai liels dabas gandētājs. Taču ir interesanti vērot dabas un cilvēka mijiedarbību. Turklāt pilsētnieka un laucinieka redzējums šajā ziņā būtiski atšķiras. Piemēram, nedrīkst vākt kritalas aizsargājamos upju posmos, jo to veidošanās, lūk, esot dabisks process. Tepat Vietalvā ir Vesetas upe. Tā ir ļoti skaista, taču bebri upes ieleju daudzviet pārvērtuši par neizbrienamiem džungļiem. Likums būtībā sargā upi, kas pamazām pārvēršas par “šmuces” grāvi. Taču tikai pilsētnieks par šādu skatu un pārspīlētu “dabīgumu” var priecāties. Laukos dzīvojošajiem ir pretējs viedoklis.
Katrai savs stāsts
Cilvēki. Cik tad viņu laukos ir palicis? Jaunie dodas projām ne tikai uz pilsētām, bet arī uz citām zemēm. Paliek vien mani vienaudži, un arī viņu kļūst arvien mazāk. Es bildēju pazīstamus cilvēkus, kuri sevi jau pierādījuši ar darbu. Par viņa dzīves gaitām stāsta ne tikai acis un sastrādātās rokas, bet arī vide, kurā cilvēks dzīvo.
Man par katru attēlu ir savs stāsts. Kāds astoņdesmit trīs gadus vecs vīrs lūdza, lai nofotografēju viņu tieši tāpat, kā senā fotogrāfijā attēlots viņa tēvs — sēžam uz malkas steķīša zem vecas ābeles ar kūjiņu rokās. Abas bildes izdevās apbrīnojami līdzīgas, it kā nebūtu milzīgās laika atstarpes. Tie paši vaibsti, acis, vien nebija kuplās bārdas.
Kādu sirmu pāri nofotografēju pie maizes krāsns. Vietalvā tādas saglabājušās un tiek izmantotas vien divās mājās. Vēl par kādu citu ģimeni stāsta istabas interjers — uz kumodes mazbērnu bildītes, bet uz galda asinsspiediena mērāmais aparāts, zāļu kārbiņa un laikraksts, kāda grāmata. Citā attēlā sirma kundze vēlējās nofotografēties pie ābeles, kura iestādīta drīz pēc viņas dzimšanas. Abām jau pāri 80…
Publicē internetā
Fotografēšana ir arī daļēja pašapliecināšanās. Dienā uzņemu vismaz četras, piecas bildes. Katru dienu kļūstu prasīgāks pret sevi. Ja attēli neizdodas — izdzēšu bez žēlastības. Apskatot pirms gada uzņemtos, sev reizēm pārmetu — kādus gan “ķēpājumus” esmu rādījis citiem. Iespējams, vēl pēc gada ko neglaimojošu domāšu arī par šobrīd uzņemtajām bildēm.
Fotogrāfijas publicēju portālā draugiem.lv — tā visai ātri var uzzināt, ko cilvēki par tām domā, kā novērtē. Mēģinu bildes publicēt arī fotoblogā internetā. Reizi mēnesī braucu uz Jēkabpili, kur fotogrāfu pulciņā apspriežam, kādas bildes izdevušās, kuras nē.
