Tēvs Jānis (pilnā vārdā Jānis Vīlaks) un tēvs Staņislavs (Staņislavs Hodums) ir paulīniešu (Svētā Pāvila Pirmā vientuļnieka ordeņa) mūki, kuri mīt Skaistkalnes klosterī no 2001. gada. Pasaulē ir ap 500 paulīniešu mūku, un katram no viņiem ir piešķirts savs kārtas numurs, tēvs Jānis ir 349. Kurmenes draudzē viņš ir priesteris trīs gadus.
Kā stāsta tēvs Jānis, tādi svētki kā Pēterdiena noder arī tam, lai iekustinātu draudzi īsākam vai ilgākam laikam, atmodina vēlmi būt labākam, nožēlot grēkus. Vienam laboties nozīmē biežāk apmeklēt baznīcu, citam — mazāk domāt par sevi, vairāk par līdzcilvēkiem. Garīdznieka uzdevums ir cilvēkam, kurš uz vienas kājas jau piecēlies jaunai dzīvei, palīdzēt nostāties uz abām.
Tā kā garīdznieku Latvijā ir samērā maz un šie paulīniešu mūki kalpo lielā teritorijā, Kurmenē tēvs Jānis sastopams tikai svētdienās. Drīzumā, kad sāksies kapusvētku laiks, darba būšot vēl vairāk, jo Kurmenes pusē ir ap 10 kapsētu, no kurām trijās pēc oficiālās daļas ir groziņu pēcpusdiena un sarunas ar iedzīvotājiem.
Uzrunā katru
individuāli
Tā kā daudzi dievnamu apmeklē vien svētku reizēs, svarīgi strādāt ar katru ģimeni, ko tēvs Jānis arī cenšas darīt, apciemojot ģimenes, uzrunājot, uzklausot katru personīgi, palīdzot risināt ne tikai garīgās, bet arī laicīgās problēmas, sakārtojot arī fizisko dzīvi.
Par īstiem draudzes locekļiem var saukt tikai tos, kuri šajā baznīcā ir kristīti, bet mūsdienās cilvēkiem pārvietojoties to ievērot pagrūti. Pēterdiena ir viena no iespējām īstajiem draudzes locekļiem kurmeniešiem satikties. Priesteris ar labu vārdu piemin draudzes vecāko Ilgoni Mašinski, kurš ir tādā kā baznīcas saimnieka godā — pirmais atver baznīcas durvis pirms dievkalpojuma, personīgi pazīst lielāko daļu draudzes locekļu, svētkos palīdz dekorēt baznīcu, sagādāt kurināmo. Atšķirībā no luterāņu draudzēm katoļiem saimnieciskā un administratīvā darbība ir priestera ziņā.
Mātes neļauj iet
baznīcā
Lielākā problēma šobrīd ir draudzes saglabāšana, jo ekonomiskā situācija daļu iedzīvotāju spiež no laukiem doties uz pilsētu vai pat atstāt valsti. Savukārt tos, kuri palikuši, no baznīcas apmeklējuma attur nepareizi izveidojušies stereotipi, ka garīdznieks ir kas neaizsniedzams, kuru nezina, kā uzrunāt. Tēvs Jānis stāsta, ka jaunieši, skolēni labprāt apmeklē baznīcu un viņus pievērš ticībai kristīgās mācības stundās, bet pie tā joprojām esot daudz jāstrādā. Bērni gribētu nākt, bet vecāku ietekmē, kuri bieži vien izdomā dažādus “svarīgākus” iemeslus, spiesti no sava nodoma atteikties.
