Andžiņš sarepējušos pirkstos neveikli turēja jaunmodīgu pildspalvu un rakstīja vēstuli Ministru prezidentam.
Andžiņš sarepējušos pirkstos neveikli turēja jaunmodīgu pildspalvu un rakstīja vēstuli Ministru prezidentam:
“Godāts kungs, es ierosinu visu to pasta būšanu nodot Veselības ministrijas paspārnē, jo tai taču ir daudz lielāks sakars ar tautas fiziskās veselības uzturēšanu, ko patlaban veic pasts. Kad likvidēja mazās pasta nodaļas, cilvēkiem tūlīt radās iespēja soļot, braukt ar divriteni, airēt laivu, slēpot. Man, piemēram, līdz pastam tagad jāsoļo vienpadsmit kilometru. Jau skolā mācīja, ka fiziskā izkustēšanās turēs mūs pie dzīvības. Okupācijas gados es gāju piecpadsmit kilometru uz veikalu pēc maizes kukulīša. Tāpēc arī šodien esmu vēl tik žirgts. Un par kājāmgājēju laimīgāks nav arī autobraucējs: brauc šķērsām pāri kartupeļu tīrumam vai pa mūsu lielceļiem — viss viens. Bet pasta zīmolā vairāk iederētos sarkans krusts. Bez čūskas.
Cieņā — Andžiņš “
Vecais vīrs rūpīgi salocīja aprakstīto papīru un ievietoja aploksnē. Tad teica sievai:
“Es tagad, mammīt, aiziešu līdz pastam iemest vēstuli.”
“Vai es tevi atpakaļ sagaidīšu?” skanēja atbilde.
“Ja stipri gaidīsi, sagaidīsi. Jo ar mani ir Dievs, ministri, deputāti, pasta priekšnieks, vietējā pašvaldība… Augstā debess, cik daudz mums līdzi jutēju!”
