Ar vīru kopā saved liktenis. Aizkraukliete Ilva Ievāne katru dienu uz darbu dodas ar prieku, jo tas viņai ir arī vaļasprieks un enerģijas avots.
Ar vīru kopā saved liktenis
Aizkraukliete Ilva Ievāne katru dienu uz darbu dodas ar prieku, jo tas viņai ir arī vaļasprieks un enerģijas avots. Savas zināšanas un radošās idejas viņa ik dienu atdod gan bērniem, gan pieaugušajiem, un optimisms no Ilvas staro ik vārdā.
Sāk ar “dārziņa” dekorēšanu
— Kā sākās jūsu aizraušanās ar floristiku?
— Bērnībā gan mammai, gan vecmāmiņai vienmēr pie mājas bija puķes, un man tās patikušas vienmēr. Aizkraukles pagastā mūsu ģimenei pieder lauku mājas, un, kad vien ir laiks, dodos turp. Tur ir liels akmeņdārzs, zied dažādas puķes. Tās izravēt un izaudzēt nav viegli, vajadzīga pacietība. 1996. gadā beidzu pirmos floristikas kursus, tad arī tā nopietni pievērsos šai jomai. Iepriekš strādāju bērnudārzā par audzinātāju, tur bija lielas, plašas telpas, kuras svētkos vajadzēja dekorēt. Tā arī sāku.
— Ar ko vieglāk strādāt — ar bērniem vai pieaugušajiem?
— Man patīk strādāt ar visiem — gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, floristiku esmu mācījusi arī pensijas vecuma cilvēkiem. Pieaugušajiem ir liela interese par dārza un interjera dizainu, cilvēki iegādājas lauku īpašumus un vēlas interesanti iekārtot gan māju, gan pagalmu. Ja pirms kursiem, ieejot veikalā, cilvēki no plašā piedāvājuma pat īsti nevar izvēlēties, kas interjerā iederētos labāk, tad pēc kursu beigšanas viņi dažkārt ir pat gudrāki par pārdevējiem. Šos cilvēkus vairs nevar “aptīt ap pirkstu” un pierunāt iegādāties to, kas patiesībā viņu mājas iekārtojumā neiederas.
Krāsu izjūtu manto no vecmāmiņas
— Vai mākslinieciskums piemita arī jūsu vecākiem?
— Vecāki par mākslu pārāk neinteresējās. Tēvs bija autobusa vadītājs, bet māte — matemātikas un fizikas skolotāja, turpretī man matemātika padevās tikai ar mokām. Atceros, skolā māte man mācīja fiziku un gada beigās liecībā ielika nevis “5”, bet “4”, un teica: “Meitiņ, tas ir tikai tādēļ, lai tev vēlāk būtu vieglāk!”. Liela rokdarbniece bija mana vecmāmiņa, un krāsu izjūtu es laikam mantoju no viņas. Vecmāmiņa auda, adīja, tamborēja un izšuva. Man īpaši patika aušanas process, tad parasti ložņāju zem stellēm un vilku diegus un nītis. Joprojām atceros, kā vecmamma pie lielajām stellēm auda, kamēr vectēvs ar vērpjamo ratiņu šķeterēja un tina dziju.
Dēls dzied jau šūpulī
— Kādas ir spilgtākās bērnības atmiņas?
— Ģimenē bijām trīs bērni. Es biju vecākā, līdz ar to arī rājienu saņēmu visbiežāk. Nebiju blēņdare, jo tam vienkārši neatlika laika. Mūzikas skolā mācījos klavierklasē, dziedāju korī. Man bija laba balss, vecmamma pat nopirka klavieres. Obligātās nodarbības mūzikas skolā man nepatika — labāk dziedāju un spēlēju estrādes dziesmas, nevis obligātās Šopēna etīdes. Patika dziedāt korī — dziedāju skolas, vēlāk arī Gulbenes skolotāju korī. Labprāt dziedātu un dejotu arī tagad, bet darbs aizņem visu manu brīvo laiku. Tomēr jau bērnībā vairāk interesējos par mākslu.
— Vai arī dēli ir mantojuši interesi par mākslu?
— Jā, visas manas radošās izpausmes ir iedzimušas dēlos. Vecākais Krists jau no 4. klases apmeklē teātra studiju un dejo tautiskās dejas. Dejot viņam patīk, un šogad Krists piedalīsies arī Dziesmu un deju svētkos. Vidējais dēls Mikus pabeidza mākslas skolu, viņam gēnos ir mākslinieciskās nodarbes — ādas apstrāde, keramika, kokapstrāde. Jaunākais Dins vispirms sāka dziedāt, nevis runāt, tādēļ tagad Dins apmeklē Aizkraukles mūzikas skolu un spēlē klavieres un saksofonu.
Kad dēli bija mazi, es viņus mudināju apmeklēt pēc iespējas vairāk pulciņu un nodarbību, lai vēlāk viņi paši izvēlētos to, kas viņiem sirdij tuvāks. Piemēram, Kristu sākumā vedu uz mākslas skolu, bet stundu starpbrīdī viņš aizgāja un neatgriezās. Viņš vienkārši nespēja stundām ilgi sēdēt pie viena mākslas darba. Tad Krists sāka dejot tautas dejas un dara to vēl šodien.
Pilsēta kā uz delnas
— Kā sākāt strādāt Aizkraukles rajonā?
— Mana māte ir no Gulbenes, tēvs — no Liepājas, tomēr dzimusi esmu Aizkraukles, tolaik Stučkas, rajonā. Mammu pēc Liepājas pedagoģiskā institūta absolvēšanas norīkoja darbā par skolotāju Neretas vidusskolā. Tur viņa nostrādāja divus gadus, tad visi atgriezāmies Gulbenē.
Gulbenē mums piederēja dzīvoklis, tomēr abi ar vīru vienmēr sapņojām par savu lauku māju. Un dzīve to arī “piespēlēja” — mūsu ģimenei piedāvāja pārcelties un saimniekot skaistā vietā lauku mājās Aizkraukles pagastā. Ilgi nedomājot, piekritām, jo tas taču bija mūsu sapnis. Uz Aizkraukli pārcēlāmies 1999. gadā un tā arī šeit palikām. Atceros, tolaik man Aizkraukle nepatika. Ļoti vēlējos atgriezties Gulbenē. Iepriekš tur biju strādājusi par skolotāju, tādēļ vēlējos iesākto turpināt un atradu darbu Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā.
Dzīvo kā kurpnieks bez kurpēm
— Vai ģimenes mājas neesat pārvērtusi par savu mākslas darbu galeriju?
— Man mājās nav nekā! Tāpat kā kurpniekam nav kārtīgu kurpju, man mājās nav neviena pašas radīta darba. Savus darbus parasti kādam uzdāvinu. Jubilejās un svētku reizēs nepērku dāvanas, bet radu tās pati — apgleznoju zīda šalles vai izveidoju kādu interesantu ziedu pušķi. Radi un draugi parasti ar nepacietību gaida, ko interesantu es atkal viņiem dāvināšu. Cilvēki šādas dāvanas novērtē, jo tās ir no sirds un radītas vienīgi dāvanas saņēmējam.
— Kur meklējat nepieciešamos materiālus?
— Man, dizainerei, patīk viss atšķirīgais un neparastais. Māksla ir arī spēja ieraudzīt skaisto. Kāds interesantam zariņam var paiet garām, bet es to paņemšu, jo man tas šķitīs skaists. Arī dēlus esmu iemācījusi atšķirt vajadzīgo no liekā. Būdami mazi, viņi man nesa visu pēc kārtas, teikdami: “Varbūt tev noderēs”, tagad viņi jau prot izraudzīties labākos dabas materiālus. Tos vācam puķudobēs, pļavās, mežā, arī labības laukos.
Enerģiju saņem no apkārtējiem
— Kādi ir bijuši interesantākie pasūtījumi?
— Katrs darbs, ko radu, man šķiet īpašs, un to cenšos paveikt pēc iespējas labāk, izjustāk un skaistāk. Vados pēc principa — kvalitāte, nevis kvantitāte. Labāk veidoju darbu trīs mēnešus, lai iznākums patiktu cilvēkiem un paliktu viņiem atmiņā, nevis mēneša laikā radu viduvēju darbu, ko drīz pēc aplūkošanas visi jau būs aizmirsuši. Pašai ļoti patīk veidot noformējumu kāzām — pušķot godavārtus, durvis, galdus, telpas, mašīnas. Atceros, pērn kāzu “buma” laikā — 7. jūlijā — vajadzēja rotāt telpas viesu namā “Kalnavoti”. Tas bija darbs vismaz trim dienām, jo kāzās nepieciešama greznība. Interesants pasūtījums bija laikā, kad pirms diviem gadiem piedalījos žurnāla “Ieva” nometnē — vajadzēja apgleznot zīda šalles televīzijas darbiniecēm.
— Kur rodat tik daudz ideju?
— Tās gūstu gan no redzētā, dzirdētā, gan arī no cilvēkiem, kuriem vadu kursus. Katrs cilvēks ir savādāks, piemēram, kursos visiem ir viena tēma, vienādi materiāli, bet darbi ir pilnīgi atšķirīgi. Katram darbā būs kāda “rozīnīte” un kaut kas neparasts. Vadot nodarbības, es no sevis ļoti daudz atdodu, bet tajā pašā laikā daudz saņemu pretī arī no mācekļiem. Esmu ļoti priecīga, ka varu darīt darbu, kurā tik daudz enerģijas, pozitīvisma un ideju gūstu no apkārtējiem. Savas idejas un emocijas nekad neturu sevī, dodu tās citiem, lai atgriezeniskā saitē gūtu atkal atpakaļ.
Iepazīstas vilcienā
— Kā iepazināties ar vīru?
— Kad iepazināmies, man bija 16 gadu. Mūsu pirmā tikšanās bija vilcienā. Valdis toreiz mācījās Stučkas profesionāli tehniskajā vidusskolā, tagadējā Aizkraukles arodvidusskolā, par autoremontatslēdznieku. Dzīvoja viņš Latgalē, Kupravā, un, lai nokļūtu skolā, Valdim vajadzēja braukt ar Pitalovas vilcienu līdz Rīgai, tur pārsēsties citā vilcienā un atkal braukt atpakaļ uz Stučku. Es tolaik mācījos Rīgā un ar vilcienu devos uz Gulbeni, abi sēdējām vienā vagonā. Valdis bija “savārījis ziepes”, un milicis pa vagoniem viņu meklēja. Puisis sēdēja pretējā pusē, aizsedzis seju ar roku, un likumsargs viņu nepamanīja. Tā sēžot, viņš man sāka “piemiegt ar aci”, uz ko es nereaģēju. Tad Valdis pienāca un man vaicāja, vai drīkst sēdēt blakus. Es dusmīgi atbildēju: “Vai tad citur nav, kur sēdēt?”, bet viņš tikai smaidīja un apsēdās. Kad izkāpām no vilciena, Valdis palīdzēja man aiznest somu, nedaudz parunājām, un viņš aizbrauca tālāk. Pēc nedēļas saņēmu vēstuli, kurā rakstīts: “Mums norunāts randiņš Strēlnieku laukumā”, bet nav norādīts tikšanās laiks. Tomēr tajā dienā atkal nejauši satikāmies. Pulksten 19 viņš gaidīja mani pieturā Strēlnieku laukumā. Es gan to nezināju un uz turieni devos, lai brauktu uz universālveikalu pēc pārtikas produktiem. Satikāmies pavisam nejauši pulksten 19.20. Kad Valdis vaicāja, kādēļ kavējos, teicu, ka vēstulē nebija norādīts tikšanās laiks.
Kad Valdis aizgāja dienēt un nonāca Afganistānā, paliku viņu gaidot. Pēc vairāk kā divu gadu prombūtnes Valdim vajadzēja atgriezties oktobrī. Kad viņš nepārnāca un nebija nekādu ziņu, biju izmisumā un ļoti pārdzīvoju. Atgriezās viņš janvārī. Tie bija divi gari pārdzīvojumu pilni gadi. Sazinājāmies ar vēstulēm, lai gan tās visas bija gandrīz vienādas — vēstules pārlasīja, tādēļ neko daudz tajās rakstīt nevarēja. Vienīgi, tās saņemot, zināju — viss ir kārtībā, un Valdis ir dzīvs!
Viena starp četriem vīriešiem
— Esat vienīgā sieviete ģimenē. Kā jūtaties?
— Gan vīrs, gan dēli mani lutina, ļoti palīdz mājas darbos. Diezgan bieži saņemu ziedus. Vīram esmu iemācījusi, kā noteikt, vai roze ir svaiga — ja kauslapiņas ir noliekušās uz leju, tad rozei tā ir pēdējā “dzīves stadija”. Kad Valdis ieiet kādā ziedu veikalā, pārdevējas tikai nosaka: “Atkal tu nāc brāķēt mūsu puķes!”. Bērni mani parasti sveic ar pašveidotajiem puķu pušķīšiem, dāvina interesantus apsveikumus. Mikus man pat izgatavoja ādas mobilā telefona turētāju, kas apliekams ap roku, jo es reiz viņam teicu, ka kaklā karināmie man traucē, strādājot ar bērniem. Mazajam brālim Dinam viņš no koka izgatavoja spēļu mašīnītes.
**
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilva Ievāne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1969. gada 21. augusts, Stučkas rajons.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, biznesa skolu “Nimfa”.
NODARBOŠANĀS: zīmēšanas un dizaina pulciņa vadītāja Aizkraukles bērnu un jauniešu centrā, mājturības skolotāja A. Upīša Skrīveru vidusskolā, floristikas, interjera un dārza dizaina kursu vadītāja pieaugušajiem.
ĢIMENE: vīrs Valdis, dēli Krists (18), Mikus (15) un Dins (11).
VAĻASPRIEKS: floristika, dārza un interjera dizaina veidošana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
