Zalvietes Rasmas Petraites jubilejas kliņģerī nu jau 70 svecīšu, taču viņas dzīvesprieks, smaids un omulība, neraugoties uz dažādām ķibelēm un veselības problēmām, par svecīšu skaitu liek šaubīties. Acīmredzot dzīves uztvere, sīkstums, izturība un pāri visam mīlestība ir tas, kas laimīgam cilvēkam sirdī palīdz justies krietni jaunākam par spīti tam, kas ierakstīts pasē.
Izauklē četrus bērnus Sarunā piedalās arī Rasmas kundzes vīrs Vitauts, ar kuru plecu pie pleca nodzīvots vairāk nekā 50 gadu — pirms diviem gadiem pāris kuplā radu un draugu pulkā nosvinējis zelta kāzas. “Sākām draudzēties jau sešpadsmit gadu vecumā, apprecējāmies, tikko abiem apritēja astoņpadsmit. Mūs kopā saveda draudzība — tolaik ar mammu bijām palikušas divatā, viņa turklāt vēl gaidīja brālīti, kad tēvs no ģimenes aizgāja. Biju vēl bērns, bet visi smagie saimniecības darbi palika manā ziņā. Vitauts tolaik dzīvoja Lietuvas pusē, es — astoņu kilometru attālumā “Druvās”, un viņš arvien biežāk nāca palīdzēt darbos. Cik siena pļavās kopā nopļauts un sagrābts, nemaz nevaru saskaitīt. Vitauts man ļoti palīdzēja, vienmēr bija blakus grūtos brīžos, un tā ir joprojām,” atceras Rasmas kundze. Jubilāre dzimusi Subatē, bet dzīves ceļi uz vairākiem gadiem aizveduši uz Rites pagasta “Druvām”, kur pavadīta bērnība, vēlāk — uz Pilskalnes pagastu, bet kopš 1969. gada par savām mājām Petraišu ģimene uzskata Zalves pagasta Sproģu ciemu. Te piedzimuši visi četri bērni — Mārīte, Sandra, Vilnis, Jānis, kuri dāvājuši deviņus mazbērnus, nu jau arī deviņus mazmazbērnus. Dzīvo kā kungi Rasmas kundze lielākoties strādājusi fiziski smagus darbus — divpadsmit gadu kolhozā slaukusi govis, tad sākušās nopietnas veselības problēmas, un viņa septiņpadsmit gadu nostrādājusi par noliktavas pārzini Oškalna kolhozā. Arī pašu kūtiņā visu mūžu bijušas gotiņas, kāds sivēns, taču pēdējos gados vairs nav nekā, palicis tikai mazdārziņš, kur pavasarī iesēt dilles, lociņus un gurķus. Lai iepriecinātu gan sevi, gan kaimiņus, pie Rasmas kundzes logiem vasarā krāšņi zied lilijas, bet rudenī — gladiolas. “Atteicāmies no visa, jo ir grūti. Atceros, cik gadu, kad strādāju fermā, vajadzēja celties četros rītā un iet. Vienalga, kāds laiks, esi vesels vai slims, vai ir mazi bērni. Brālis, kurš dzīvo kaimiņos un ceļas sešos, lai apkoptu lopus, kādreiz pavelk mūs uz zoba — mēs, redz, dzīvojot kā kungi, varot gulēt tik ilgi, cik gribam, jo nekas nav jādara. Jā, tagad tā ir! Vairāk laika varam atvēlēt lasīšanai, daudzus gadu desmitus izlasām “Staburagu” no pirmās līdz pēdējai lapai, esmu pasūtījusi arī “Ievas Stāstus” un “Ievas Veselību”. Atzīšos — skatos arī “ziepju operas”,” teic jubilāre. Sava braukšanas instruktore Vitauta kungs stāsta, ka liela daļa pensijas jāatdod par zālēm. “Agrāk Sproģos bija dzīvība, daudz ko varēja izdarīt tepat uz vietas, atceros, pat gultasveļu nesām nodot mazgāšanai, bija feldšerpunkts un friziere. Tagad pie ģimenes ārsta jābrauc uz Neretu, bet, ja ir kaut kas nopietnāks, uz Aizkraukli vai Jēkabpili. Labi, ka pašiem ir sava automašīna — sēžamies iekšā un braucam. Nevaru iedomāties, kā laukos izdzīvo cilvēki, kuri ir atkarīgi no citiem vai no sabiedriskā transporta,” prāto jubilāre. Par to, ka Petraišu pāris ir ar labu humora izjūtu, man neradās šaubas: “Es jau divdesmit gadu mācos braukt! Kā sievai kājas sāka sāpēt, tā pie stūres sēdos es. Viņai ir apliecība, man tikai “baltās tiesības”, tā mēs abi braucam. Viņa ir mana braukšanas instruktore, sēž blakus un māca. Nu jau otro gadu desmitu,” smejot stāsta Vitauta kungs. Kurš skurstenis bez dūmiem?
Par dzimšanas dienas svinībām ar visiem radiem kopā nemaz neesot ko domāt — istabā tik liela saime nevarot vairs apgriezties, tāpēc pēdējos gados sveicēji ierodoties grupiņās. Jubilāre atzīst, ka tikšanās reizes ar bērniem un mazbērniem ir lielākā dāvana — apliecinājums, ka neesi aizmirsts un esi vajadzīgs. Vitauta kungs no sekcijas izņem krāšņu kalendāru — mazbērnu dāvanu, kur ievietotas pašu fotogrāfijas, un to vienmēr patīkami paskatīties. Rasmas kundze teic, ka visvairāk laika pavada kopā ar vīru, viens pie otra pieraduši un nevar iedomāties dzīvi vienatnē. Tas esot vislabākais, ka viņi viens otram ir. “Kādreiz sievai jautāju: ko tu darītu, ja tev manis pietrūktu? Es nezinu, nevaru iedomāties, kā būtu, ja man pietrūktu sievas,” prāto Vitauta kungs. Jautāju, kā abiem izdevies tik ilgus gadus nodzīvot kopā, vai tad strīdējušies nav nekad? “Kurš skurstenis tad bez dūmiem,” smaidot ar pretjautājumu man atbild Vitauta kungs. “Vīrietim ir jādomā ar galvu. Mans naudasmaks vienmēr bijis pie sievas, man nauda nav vajadzīga. Arī uz veikalu viens eju nelabprāt, ja tikai pēc maizes kukulīša vai sviesta paciņas. Varbūt mani māte tā audzināja, ka mājās sievietei ir lielāka teikšana, bet es jau viņu nevaru neklausīt, viņa taču ir veselus divus mēnešus vecāka par mani!”
