“Kādreiz labi sadzīvojām un pie viena galda ēdām, bet tagad esmu kļuvis par lielāko ienaidnieku,” “Staburagam” atzīst Kārlis Bruģis no Mazzalves.
“Kādreiz labi sadzīvojām un pie viena galda ēdām, bet tagad esmu kļuvis par lielāko ienaidnieku,” “Staburagam” atzīst Kārlis Bruģis no Mazzalves. Nesaskaņu cēlonis ir māja un manta, bet strīda nebūtu, ja divi cilvēki savulaik būtu juridiski noformējuši attiecības.
“Pumpuri” abiem
Septiņdesmito gadu sākumā Kārlis, kurš tolaik strādāja meliorācijas uzņēmumā, iepazinās ar Ainu — kolhoza galveno grāmatvedi. Abi tolaik bija šķīrušies, Aina audzināja četrus bērnus.
Viņi drīz nolēma celt kopīgu māju. Aina pelnīja labi, Kārlis apņēmās būvēt un ar visu tikt galā pats. Aina pieprasīja zemi mājas būvniecībai, tika gādāti būvmateriāli, un pēc trijiem gadiem māja bija gatava. 1975. gadā ciema padomē jaunuzceltā māja reģistrēta ar nosaukumu “Pumpuri”, un strīdu, kuram īsti tā pieder, nebija. Abu spēkiem un līdzekļiem celta, tātad abu īpašums.
Pēc dažiem gadiem Kārlis ierosināja, ka vajadzētu arī oficiāli reģistrēt laulību, bet Aina iebilda: “Ko mēs, veci muļķi, vairs ākstīsimies!”. Un viss palika, kā bijis. Vēlāk sieviete gan lūdza, lai Kārlis uzraksta testamentu, kurā māju novēlētu savai dzīvesdraudzenei, un viņš šo lūgumu izpildīja. “Viss kas dzīvē mēdz notikt, laulība nav reģistrēta, tāpēc kādu nodrošinājumu mantai tomēr vajag, ja ar mani kaut kas notiek,” sprieda Kārlis. Abu vidū valdīja sapratne, un nevienam prātā neienāca, ka kaut kas jelkad var mainīties.
Slimību atklāj par vēlu
Pēkšņi mierīgo dzīves plūdumu pārtrauca likteņa trieciens. Ainai atklāja audzēju. Kādu brīdi viņa ārstējās Rīgā, tad Aizkraukles slimnīcā. Kad slimnieci palaida mājās un līdzi iedeva pretsāpju potes 14 dienām, visiem bija skaidrs — par vēlu…
Kopā nodzīvotie 33 gadi vienā mirklī neaizmirstas, un arī mūža pēdējās dienās Kārlis bija blakus savai sievai. Un ne brīdi nedomāja, ka viņa juridiski taču ir svešs cilvēks. To tikai vēlāk viņam atgādinās citi. “Injicēju zāles, gatavoju viņai ēdienu, kaut Aina retu reizi kaut ko pagaršoja. Centos un darīju visu, ko pratu, lai palīdzētu savam dzīvesdraugam,” atceras Kārlis. “Kādā janvāra rītā viņas sirds pārstāja pukstēt, bet neviens nesaprata un necentās iedziļināties, ko tobrīd pārdzīvoju.”
Slepenais dokuments
Kādu mēnesi pēc bērēm Kārlis, kārtojot māju, drēbju skapī atrada papīra vīstokli. To rūpīgi izpētot, Kārlis jutās šokēts — zemesgrāmata, kurā īpašums un māja “Pumpuri” bija reģistrēti Ainai. Atzīme dokumentā liecināja, ka ieraksts zemesgrāmatā veikts pirms desmit gadiem, bet visu šo laiku viņam, Kārlim, par tā esamību nebija ne jausmas. Bija būvatļauja un apliecinājums, ka ēka nodota ekspluatācijā, šajos dokumentos bija Kārļa Bruģa paraksts, un viņš jutās kā pilntiesīgs mājas saimnieks.
Vienīgā likumīgā mājas īpašniece bija Aina, un pēc viņas nāves īpašumu mantoja Ainas bērni. Kārlis juridiski nebija nekas, un viņam nekas arī nepienācās. Kārli neviens prom nedzina, taču viņš izlēma pārcelties uz otru māju, kuru kopdzīves laikā ar Ainu bija uzbūvējis uz veciem pamatiem savā mantotajā īpašumā. Pats Kārlis šo māju sauc par vasarnīcu, tā ir apkurināma, un dzīvot tajā var. Pārvākšanos uz citu mājvietu Kārlis pamato: “Kad bijām divi, varējām lielo māju uzturēt, samaksāt par centrālapkuri, bet viens es to vairs nespēju.”
Ainas bērni “Pumpurus” pārdeva.
Ar savu patiesību
“Viņi māju ieguva nelikumīgā ceļā, un es ar to nevaru samierināties,” saka Kārlis. “Pirmdokumenti nav anulēti, tie ir pie manis, un tātad māja bija un ir mana. Atliek vien tiesas darbi, lai pierādītu savu taisnību.”
Patiesība šoreiz ir katram sava. Pagastā cilvēki zina stāstīt, ka savulaik abu dzīvesdraugu vidū bijusi noruna, ka viena māja piederēs sievai, otra — vīram, un abu starpā bijusi vienošanās par īpašuma sadali. Nekā nelikumīga tur noteikti neesot. Ne juridiski, ne cilvēcīgi.
Kāds mazzalvietis stāsta, ka tolaik Kārlis atteicies no cita “maizes darba” un visus spēkus veltījis mājas būvniecībai, bet tā celta par Ainas naudu. Kārlis gan tam nepiekrīt un bilst, ka oficiālas darbavietas viņam nebija, tomēr viņš aizvien strādājis meliorācijā, cirtis krūmus un naudu ieguldījis celtniecībā, jo visa Ainas alga tērēta viņas četru bērnu skološanai. “Māju cēlu saviem spēkiem, tas ir mans mūža darbs,” saka Kārlis.
Ainas meita Gunta (vārds mainīts) uzskata, ka ar veco vīru viņai un arī citiem ģimenes locekļiem nav ne juridisku, ne cilvēcīgu saistību. “Viņu interesē tikai nauda,” saka Gunta. “Kārlis pēc mātes nāves pats gribēja māju pārdot, bija piedāvājis te vienam, te otram. Kad to izdarījām mēs, ir aizsvilies dusmās un nu meklē pierādījumus savai taisnībai, taču viņam to nav. Paraksts mājas pieņemšanas dokumentos vēl neapliecina, ka tas ir viņa īpašums.”
“Neesam parādā”
Vecs vīrs, jumts virs galvas ir. Kārļa dēls miris, viņam ir viena mazmeita. Nu kam viņam vēl otra māja? Attiecību labirintos no malas neskaidrs šķiet tikai šis jautājums. Atbildi uz to saņēmu no paša Kārļa: “Esmu apkrāpts, arī man pienākas daļa naudas par pārdoto māju.” Gunta ceturto daļu summas Kārlim esot apsolījusi, bet vēlāk norunu nepildījusi. “Es ticēju viņai, nu esmu apkrāpts,” uzskata viņš.
Gunta atzīst, ka runa par to bijusi, taču pēc tam, kad Kārlis pagastā sācis stāstīt, cik Aina bijusi mantkārīga, jo slēpusi no viņa zemesgrāmatas apliecību par noformēto īpašumu, Ainas bērni sadusmojušies: “Ja jau viņam nav svēta mātes piemiņa, mēs neko viņam neesam parādā!”.
Sarunā ar Guntu pārliecinājos, ka viņā naida pret Kārli nav un droši vien savulaik viņu vidū valdījusi sapratne. “Viņš ir ļoti akurāts un kārtīgs, ļoti priecājos, ka viņam ir draudzene un viņš nav vientuļš,” saka viņa.
Tagad sapratnes vairs nav. Starp viņiem nostājusies manta. Viens tiek apvainots izkrāpšanā, otrs — pārliekā mantkārībā. Tiesa var konstatēt, kuram ir taisnība juridiski, bet nekāda tiesa neiztiesās cilvēku savstarpējās attiecības.
