Gulbenes biatlonistēm Madarai Līdumai un Lindai Savļakai šī bijusi pati grūtākā sezona, tikai nesen viņas atgriezušās mājās, lai arī ziemas olimpiāde jau ir krietni aiz muguras.
Gulbenes biatlonistēm Madarai Līdumai un Lindai Savļakai šī bijusi pati grūtākā sezona, tikai nesen viņas atgriezušās mājās, lai arī ziemas olimpiāde jau ir krietni aiz muguras.
Linda guva neatsveramu pieredzi, Madara iedegās kā zvaigzne pie biatlona pasaules debesīm, bet treneris Māris Čakars? Māris vien nopūšas, paskatoties uz abām izauklētajām sportistēm, un piebilst, ka viņas no pusaudzēm pārvērtušās par skaistām sievietēm. Viņš ar abām lepojoties.
— Nu var beidzot uzelpot, vai ne?
Madara: — Jā, pati smagākā un garākā sezona ir aiz muguras. Man fiziski nebija tik grūti, kā tieši emocionāli to izturēt. Beigās burtiski rāpoju pa sienām.
Linda: — Kad bijām Šveicē, pašās pēdējās sacensībās, prasīju Madarai, vai viņa tic, ka mēs kādreiz brauksim mājās, un viņa teica, ka ne. Arī man bija tāda pati sajūta. Likās, ka mēs atkal sēdīsimies busiņā un brauksim uz nākamo vietu, uz jaunām sacensībām.
Madara: — Tomēr šī arī bija pati skaistākā sezona. Es to ļoti gaidīju. Visus septiņus gadus, kamēr nodarbojos ar biatlonu. Atceros izjūtas pirms četriem gadiem, kad mani nepaņēma uz olimpiādi. Toreiz sēdēju vannasistabā uz grīdas un raudāju, šķita, ka visa mana pasaule ir sabrukusi. Tas arī deva spītu pierādīt, ka es kaut ko varu. Es nekad vārdos nevarēšu izstāstīt, cik grūti man nācies saņemt iespēju doties uz Turīnas olimpiādi un tur startēt. Pēc olimpiādes bija piepildījums un tajā pašā laikā arī tukšums. Bet to, ka bija jauki cilvēki, kas juta un pārdzīvoja līdzi, es novērtēju tagad, mājās. Ejot pa ielu, man tantiņas nāk klāt, paņem pie rokas un jautā, vai es esot tā pati Madariņa?
— Māri, tu bieži saki, ka neesat novērtēti.
Māris: — Pirms trim gadiem es nostādīju Madaru rajona padomes pārstāvju priekšā, jo viņa bija izcīnījusi sesto vietu pasaules junioru čempionātā, un teicu, ka no viņas var sagaidīt lielus darbus. Tajā brīdī man neviens nenoticēja. Vai arī nesaprata, ko nozīmē sestā vieta junioru konkurencē.
Madara: — Vai tiešām uzreiz vajag olimpisko medaļu, lai noticētu cilvēka spējām?
— Sirds sāp, ka daudz sasniegts ar niecīgiem līdzekļiem.
Māris: — Mēs no autobusiņa uzreiz dodamies distancē. Tās pašas nabadzības pēc. Saīsinām dienu laiku, ko pavadām kausa posmā. Iepriekšējā vakarā ierodamies, nākamajā dienā dodamies distancē. Tā neviens sevi cienošs sportists nedara. Turklāt neviens biatlonists, kurš ir labāko sešdesmitniekā, uz sacensībām nebrauc ar automašīnu vai busiņu, bet gan lido. Kam es varu teikt, ka mēs Eiropu izbraukājam krustu šķērsu un brīžos, kad es esmu piekusis, Madara sēž pie stūres? Viss līdz šim ir gājis tikai ar entuziasmu. Šogad gan neļāvu Madarai tik daudz braukt, pats cīnījos un ļāvu viņai atpūsties.
Madara: — Ja es ilgi esmu braukusi pie stūres, tad pēc tam trīs dienas tiešām jūtos kā zombijs (iesmejas). Taču vēl jādomā par startiem. Bet kam gan es to stāstīšu?
Māris: — Ir jau arī labais — slēpes labi slīdēja, nauda beigās sameklēta, ka vismaz reizi varējām padzīvot četru zvaigžņu hotelī.
— Nejutāt, ka pēc desmitās vietas olimpiādē no Madaras sāk prasīt pārāk daudz?
Māris: — Es centos visiem maksimāli atslābināt sakarsušos prātus. Ne reizi vien bija jādzird — vajadzēja divus veiksmīgus šāvienus, tad Madara kāptu uz goda pjedestāla. Tad es biju nesaudzīgs un pateicu: “Kad visi paklīdīs, tad aizej un uz tā pjedestāla uzkāp!”. Visi aizmirsuši, kā mēs sākām trenēties un no kā. Mani visvairāk aizkustina šis ceļš, ko esam gājuši. Tā ir vesela vēsture. Man ir daudz saglabāts. Ja Dievs dos to kādreiz apkopot, būtu skaista grāmata.
Madara: — Rakstu treniņu dienasgrāmatu, bet, ja es jūtos slikti, tad tajā ierakstu arī izjūtas. Manai mammai ir vesels arhīvs. Lielos skaistos vākos, sākot ar pirmo bildi, kas tika ievietota “Dzirkstelē”.
— Kad tu, Madara, olimpiādē juties kā uzvarētāja?
Madara: — Vislabākās izjūtas bija masu startā. Kopš pagājušā gada, kad man pietrūka tikai vienas sekundes, lai es iekļūtu masu starta sacensībās, kurās startē 30 labākās pasaules biatlonistes, man bija liela vēlēšanās to izdarīt. Nekas, ka finišēju divdesmitā un citi teica: “Ai, tikai 20.”. Es nevaru izstāstīt izjūtas, kādas mani pārņēma, kad es drīkstēju uzvilkt numuriņu, kad varēju apstāties uz starta kopā ar labākajām. Kā lai es pasaku, ka jau tajā brīdī es jutos kā uzvarētāja?
Linda: — Madara vienmēr ir ātra. Sekundi lēnāk vai ātrāk. Kā visi saka, viņai “iegriež” šaušana stāvus. Ja tā izdodas, tad ir arī augsts rezultāts.
— Abas esat draudzenes vai konkurentes?
Madara: — Mēs esam komanda. Linda man vairāk ir kā māsa. Izejot uz starta, nedomāju, kā man viņu “apskriet”. Tieši otrādi. Gribas, lai viņai veicas. Uzšauju viņai pa mici (iesmejas) un saku: “Un lai tiktu iedzīšanā!”. Atbraucu finišā un jautāju, kā Lindai gāja.
Linda: — Tāpat arī man. Kad olimpiādē individuālajās sacensībās pirmajā šautuvē pieļāvu trīs kļūdas, par sevi vairs nedomāju. Iebraucot finišā, uzreiz jautāju, kā izdevās Madarai. Un no sirds par viņu priecājos.
Māris: — Šoreiz vairāk cerēju uz Madaru. Tikai pērn uzzinājām, ka Linda iekļūst olimpiādē, tāpēc neiznāca sagatavoties. Nākamā būs viņas īstā olimpiāde, tagad nācās startēt avansā.
— Nav grūti ar divām meitenēm pavadīt garo sezonu?
Māris: — Nē, man šogad līdzi jau bija arī skaists slēpju smērētājs, tā ka man bija vieglāk (smejas). Protams, strādāt ar meitenēm ir citādi nekā ar vīriem. Es sevi neuzskatu par sieviešu psiholoģijas lietpratēju, bet pēc šiem kopā nocīnītajiem gadiem par nespeciālistu sevi arī neuzskatu. Es meitenēm saku, ka darbā var strīdēties, bet nedrīkst būt ļaunuma. Un, ja tagad mēs visi trīs varam sēdēt ap galdu un smieties, un aizmirst visu slikto, kas bijis, tātad mums kopā ir labi.
— Iznāk sezonas laikā arī strīdēties?
Madara: — Protams, pat regulāri (smejas).
Māris: — Darbs ir darbs. Mēs neesam eņģeļi. Sieva ar vīru arī strīdas, tikai atšķirība ir tā, ka viens pāris izšķiras un otrs paliek kopā. Nepareizi dara tie, kas dzīvo kopā kā divi balodīši, bet pareizi tie, kuri strīdas un strīdos māk kopā sadzīvot.
— Vai pie Māra viegli pieiet un uzticēt visu, kas uz sirds?
Madara: — Treneris ir no tiem cilvēkiem, no kuriem es visvairāk baidos, bet tajā pašā laikā zinu, ka es viņam zvanītu pat četros naktī, ja man būtu kādas problēmas. Šī apziņa ir pati svarīgākā. Mana iekšējā sajūta par cilvēku ir pati svarīgākā, un tā saka, ka es Mārim varu uzticēties.
Linda: — Kad esam sacensībās, viņš ir tas, kam pasaku, ka man sāp. Viņš vienmēr ir palīdzējis, kā varējis. Nekad neatstāj.
Madara: — Mēs viens otram varam pateikt vislielākās šausmas, sastrīdēties, pēc tam divas nedēļas pat nerunāt, bet vienalga es zinu, ka šim cilvēkam daudz nozīmēju, ka vienmēr mani citu priekšā aizstāvēs un par mani cīnīsies.
— Meitenēm iznāk arī raudāt…
Madara: — Bieži. Man jau liekas, ka esmu pārāk emocionāla, lai nodarbotos ar lielo sportu. Zinu, ka cīnos un atdodu visu, bet, kad dzirdu no trenera: “Zini, Līduma, tava attieksme šodienas treniņā bija…” Tad gan man sirds ir pilna. Tādos brīžos gribas raudāt un aizmest slēpes un plinti.
— Māri, tu esi novērtējis, cik stipras ir sievietes?
Māris: — Jā (gari novelk), viņas var daudz iznest uz saviem pleciem. Ir brīži, kad man viņu paliek žēl. Bet mēs jau katrs esam izvēlējušies savu dzīves ceļu. Man visgrūtāk samierināties, ka viņas ir izaugušas. Es saņēmu mazas meitenītes, visu laiku čubinājos, bet nu ir izaugušas un pašas var pateikt visu, ko domā. Šodien pat, kad viņas fotografējās, paskatījos no malas un nodomāju: jā, ir izaugušas par skaistām sievietēm. Dažreiz, pie sevis visu pārdomādams, sev pārmetu, ka varbūt esmu reizēm par skarbu…
— Vai biatlonisti uz viņām acis nemet?
Māris: — Es neskaužu (smejas). Ja met, lai tā arī būtu. Norvēģu puikas ir skaisti, bet latviešu meitenes ir visskaistākās.
Madara: — Par pretējā dzimuma uzmanību nudien nevaram sūdzēties. Olimpiādē jau neiznāk laika, lai ietu uz pasākumiem. Par izpriecām tajā brīdī ir jāaizmirst. Mēs uz biatlonistu pasākumiem aizejam tikai sezonas beigās. Tad gan laižam bremzes vaļā. Arī treneris neko neliedz un nāk mums līdzi “tusēties”.
Māris: — Vispār jau sportisti ir cilvēki (smejas). Bet, ja nopietni, biatlonisti ir ļoti komunikabli, atraktīvi, lielas personības, jo katrs prot ļoti daudz. Forši cilvēki.
— Un lieliski ir tie cilvēki, kas gaida jūs mājās!
Madara: — Jā, mums Māra sievai noteikti būtu jāceļ piemineklis.
Māris: — Liels paldies jāsaka sievai, viņa mūs atbalsta, kārtīgi vada ģimenes dzīvi, kamēr es pa pasauli ņemos ar biatlonu. Māja silta, bērni pabaroti, mājās gaisotne ir jauka, un man vienmēr gribas tur atgriezties. Un vienmēr tur mani sagaida.
— Tagad būs īsa atpūta…
Linda: — Beidzot var novilkt sporta apģērbu, un mēs baudīsim sievišķības priekus. Pavasaris tam ir tik piemērots. Sporta tērpi un slēpju zābaki uz laiku jāieslēdz skapī. Tagad jādodas uz skolu, jāsāk cīnīties ar eksāmeniem.
Madara: — Kā es gribu atpūtu! Es tik ļoti novērtēju šos brīvos brīžus, tādēļ metos visā iekšā, cik spēju. Esmu nolēmusi mācīties itāļu valodu. Es to saku pavisam nopietni.
Māris: — Tagad ļauju viņām izskrieties. Ja dzirdēsiet, ka no 8. līdz 13. augustam startējam Priekuļos Eiropas čempionātā vasaras biatlonā, tad ziniet, ka viss turpinās (smaida).
(No Gulbenes rajona laikraksta “Dzirkstele”)
***
Fakts. Jau aprīļa beigās Madara Līduma un Linda Savļaka sāka gatavoties jaunajai sezonai.
Šajā sezonā Pasaules kausa kopvērtējumā sieviešu biatlonā Latvija iekļuvusi 18. vietā, aiz sevis atstājot ASV un Rumāniju. Panākums nākamgad nodrošina četras vietas Pasaules kausa posmos.
M. Līduma Pasaules kausa kopvērtējumā izcīnīja 37. vietu, tas ir 7. labākais rezultāts Latvijas biatlona vēsturē. Olimpiskajās spēlēs individuālajā distancē Madara uzrādīja labāko sniegumu, iegūstot 10. vietu, un olimpiādē sacentās masu startā, kurā iekļauj 30 labākās biatlonistes.
