Manuprāt, ielu muzikanti Rīgā rada īpašu auru. Var jau būt, ka cilvēkiem ar izsmalcinātu muzikālo dzirdi tas šķiet nebaudāmi: notis neskan, kā nākas, arī valoda nav īstā.
Manuprāt, ielu muzikanti Rīgā rada īpašu auru. Var jau būt, ka cilvēkiem ar izsmalcinātu muzikālo dzirdi tas šķiet nebaudāmi: notis neskan, kā nākas, arī valoda nav īstā. Acīmredzot tā domā arī Rīgas domes amatpersonas, jo nolemts spodrināt Latvijas tēlu ārvalstu tūristu acīs — jaunais pilsētas izpilddirektors Ēriks Škapars grib veidot īpašu komisiju, kas vērtētu ielu muzikantu repertuāru. Droši vien uz “eksāmenu” būs jāiet arī septiņdesmitgadīgajai Marijai, kura magnetofona atskaņotas mūzikas pavadījumā jau septiņus gadus virpuļo Līvu laukumā. Šaubos gan, vai viņa pārbaudījumu izturēs, jo meldiņi un kustības ir tālu no vispārpieņemtā. Droši vien, ka jaunās idejas realizēšanai ar vienu komisiju vien nepietiks. Vajadzēs vēl kādu, kura izdos grāmatu ar pareizajām dziesmām, jo komisijai taču vajadzēs strādāt pēc noteiktiem kritērijiem.
Pērn sabiedriskās domas pētījumu centra “SKDS” aptauja gan liecināja, ka 53,3% pilsētnieku atbalsta ielu spēlmaņus, 35% pret muzikantiem ir neitrāla attieksme. Mūziķis Aivars Hermanis uzskata: “Ja nu patiešām kaut ko tik jocīgu kā šādu komisiju izveidos, tad grūtības noteikti būs ar kritērijiem, proti, kam tad ļaus spēlēt un kam ne. Domāju, ka tieši ielu muzikanti pilsētu padara interesantu un krāsainu, tāpēc diez vai vajadzētu viņus šķirot.”
Ielu muzikanti ir arī citās Eiropas valstīs. Piemēram, Zviedrijā, Stokholmā, uz ielas var muzicēt ikviens. Tur nezin kāpēc neviens par valsts tēlu šādā veidā neuztraucas, jo tur spodrināšanu saprot ar iedzīvotāju sociālā stāvokļa nemitīgu uzlabošanu.
