Aizvadītajā nedēļā sākās preses izdevumu abonēšanas kampaņa nākamajam gadam. Tai gan vēl “jāuzņem apgriezieni”, jo liela daļa cilvēku vairāk pasūta presi, kad saņem pensiju. Arī šonedēļ gaidāms lielāks abonētgribētāju pieplūdums, jo norisinās akcija “Laimīgā nedēļa”, kad lētāk var abonēt vairākus žurnālus, tad pasūtīs arī avīzes. Salīdzinot ar pagājušo gadu, nevar teikt, ka abonēšana būtu mazinājusies. Presi gan biežāk pasūta vecāka gadagājuma cilvēki, jaunieši informāciju meklē elektroniskajos medijos. Cilvēki vairāk iecienījuši žurnālus, bet no avīzēm populārākās mūsu pusē ir “Staburags” un “Latvijas Avīze”. Cilvēki, kuri nevar atļauties iztērēt uzreiz lielu summu, abonē katru mēnesi. Ilgākam laikam, protams, iznāk lētāk. Domāju, ka “Staburaga” jaunais piedāvājums varētu daudziem noderēt, jo būs izvēle.
Nedēļas nogalē bija arī Pasaules pasta diena, uzņēmums darbiniekus sveica ar “Pasta Avīzes” starpniecību, nekā citādi šo dienu neatzīmējam. Mana darbdiena sākas pusseptiņos, oficiāli beidzas vienos, bet, kad ir pensiju laiks, tad strādāju vismaz stundu ilgāk. Es apstrādāju informāciju, ko atnes pastnieki, ievadu to datorā, sagatavoju pārskatus, ko pēc tam sūtu uz Rīgu. Ikdienā strādāju arī ar pastniekiem, izsniedzu viņiem preces, ko pārdot cilvēkiem, kuri dzīvo nomaļās vietās. Rudens pusē un ziemā klienti vairāk vēlas nopirkt dziju, arī sīpolpuķes, kas jādēsta rudenī, ir pieprasītas.
Pagājušās nedēļas būtiskākā aktualitāte, kam līdzi seko teju visi Latvijas iedzīvotāji, ir koalīcijas veidošana. Grūti spriest par pašreiz notiekošo, iespējams, labākais variants būtu “Vienotības” piedāvātā tā sauktā varavīksnes koalīcija — ja koalīciju veidotu visi 11. Saeimā ievēlētie spēki un tādā veidā piepildītu arī tautas gribu, ko tā pauda vēlēšanās. Krievu cilvēki, pret kuriem dažkārt ir negatīva attieksme tikai tautības dēļ, cīnījās un krita par mūsu Latviju. Uzskatu, ka arī krievu valoda vajadzīga, jo, studējot augstskolā, lielākā daļa mācību literatūras ir krievu un angļu valodā. Arī atrast darbu, ja nav krievu valodas zināšanu, ir grūti.
Ne šī, ne arī kāda no iepriekšējām valdībām manu uzticību neiemantoja, jo var secināt, ka vienkāršie cilvēki nav svarīgi. Tas ļoti skaidri izpaužas tagad, kad esam lielās ekonomiskajās grūtībās, visur optimizē, “apgriež”, bet valdība nez no kurienes atrod naudu, lai glābtu nacionālo lidsabiedrību “airBaltic”. Un tā nav maza summa, kas jāiegulda šajā milzīgajā grimstošajā uzņēmumā. Šis gadījums liek atcerēties notikumu ar “Parex” banku. Manuprāt, ja tāds liels uzņēmums nespēj sevi nodrošināt, tad lai izput. Tomēr nē, tam naudas pietiek.
Taču finansējuma vienmēr trūkst izglītībai, veselības aprūpei. Mani šokēja televīzijā redzētais sižets par Daugavpils novada sociālās aprūpes centrā “Kalkūni” novārdzināto zēnu. Tur taču ir cilvēki, kuriem šie bērniņi ir jāpieskata, par viņiem jārūpējas, jāgādā, taču laikam speciālistu, kuriem jāaprūpē slimie bērni, nepietiek. Nevar nosodīt māti, jo domāju, ka viņa bija situācijā, kad bērniņu vajadzēja uz laiku ievietot aprūpes iestādē. Domāju, ka tā ir arī ārstu atbildība, jo puisēns taču ārstējās arī Daugavpils slimnīcā, bet neviens neko neziņoja par notiekošo. Šis notikums mani īpaši aizskāra, jo arī mana meita ir invalīde, un šajos gados esmu piedzīvojusi daudz, izjutusi ne to labāko attieksmi, vienaldzību. Šādiem bērniem un jauniešiem ir ļoti niecīgs valsts atbalsts. Meita ir gudra un aktīva, skolas laikā spēlēja ratiņbasketbolu. Šogad pabeidza skolu, ieguva pirmā līmeņa augstāko izglītību grāmatvedībā, bet darbu dabūt nevar. Pavasarī interesējos par iespējām meitai iestāties bezdarbniekos, bet man pārmeta, ko gan es iedomājoties, ja pat veseliem cilvēkiem darba nav, tad invalīdam būs?
Valstī valda liels bezdarbs, bet, kad pastā vajadzīgs maiņas pastnieks, tad darbinieku atrast ir ļoti grūti. Neviens nepiesakās, nevienam nevajag darbu. Tā taču ir atbildība, un kāpēc tā jāuzņemas, ja sociālajā dienestā var palūgt pabalstu? Kad Secē sāka ūdenssaimniecības projekta realizāciju, tad strādniekus vietējo vidū atrast bija grūti. Cilvēki nevēlas piepūlēties, negrib strādāt fizisku darbu. Zinu zemnieku saimniecību, kurā vajadzīgs strādnieks, dotu gan ēdienu, gan piedāvātu dzīvesvietu, bet pasaka — par tādu naudu nestrādāšu! Ja piešķir pārtikas pakas, pabalstu, tad strādāt nav nepieciešams. Laukos dzīvo, varētu apstrādāt dārziņu, bet kāpēc, ja var aiziet līdz kaimiņdārzam?
Tagad fanoju par dziedošajām ģimenēm. Šovā piedalījās arī Taškānu ģimene no Seces, un viņu vidū ir divi mani mazbērniņi. Mūsu ģimene nesen no šova aizgāja, manuprāt, dalībnieku bija mazliet par daudz. Pēdējā raidījumā dziedāja veseli 22! Biju arī Rīgā, vēroju šovu klātienē. Vismīļākā no viņu dziedātajām dziesmām ir “Cielaviņa”, novēlu atgriešanās pārraidē viņiem labi nodziedāt. Domāju, ka Rudeviču ģimene šovā neiederas, jo viņi taču ir profesionāļi. Patlaban man vislabāk patīk brāļi Puncuļi no Latgales, viņi ir mani favorīti.
Tā kā mēneša beigās bija jākārto visi lielie pārskati, sestdienas pastā šogad nav brīvas, tad svētdien vienkārši atpūšos — aizbraucu uz kapiem, palasīju grāmatu, parisināju krustvārdu mīklas. Šonedēļ braukšu noformēt dokumentus, lai varētu doties pensijā. Ielēkšu pēdējā vagonā, kas zina, ko nolems jaunā valdība.
