Pirms vairāk nekā 2000 gadiem Palmu dienā (Pūpolsvētdienā) Kristus, pūļa gaviļu sveikts, ieradās Jeruzalemē, bet jau pēc pāris dienām tas pats pūlis viņam pieprasīja nāvessodu.
Pirms vairāk nekā 2000 gadiem Palmu dienā (Pūpolsvētdienā) Kristus, pūļa gaviļu sveikts, ieradās Jeruzalemē, bet jau pēc pāris dienām tas pats pūlis viņam pieprasīja nāvessodu. Tā, viņuprāt, vajadzēja, jo Jēzus bija savādāks nekā pārējie — musinātājs un brīnumu darītājs. Ja līdzīgi notikumi risinātos tagad, vai mēs varētu teikt, ka pasaule ir ļoti mainījusies — kļuvusi labāka, gudrāka, saprotošāka, mīlestības pilnāka?
Ne reizi vien ikdienā gadās situācijas, kad vieglāk kādu tiesāt, nosodīt, kaunināt, nesaprast. Ja tu nedomā kā es, kā mani draugi, ja tu nepieņem manu ticību, ja tu nepiederi manai partijai, tu tiec uzskatīts gandrīz vai par dabas kļūdu. Un dažkārt desmit svešas vārdu pletnes nesāp tik stipri kā viena vistuvākā cilvēka dusmās teikti vārdi par tavu “nepareizo” domu. Tie dvēseli plosa ne mazāk kā Kristus miesās cirstās naglas.
Kādās pārdomās pēc nule notikušajām pašvaldību vēlēšanām lasīju pārmetumus kristīgajiem cilvēkiem, ka viņi tik kūtri balsojuši par Latvijas Pirmo, tā saukto mācītāju, partiju. It kā kristīgam cilvēkam nedrīkstētu būt pašam savu domu un viņam būtu akli jābalso par partiju tikai tāpēc, ka tai ir kristīgi saukļi. Manuprāt, tad jau vaina jāmeklē pašā partijā, kāpēc tai ir tik maz piekritēju savējo vidū.
Žurnāliste Elita Veidemane raksta: “… lai kāds par otru pateiktu ko labu… Daudz vieglāk ir otram iespert, iesist, nozākāt, apliet ar sūdiem — tik viegli kā ūdens glāzi izdzert. Tiešām jādomā, vai mēs, latvieši, esam kļuvuši par tādiem šaurpieres cirvīšiem, kuri kā iet, tā cērt, neskatoties ko — nekādas analīzes, nekādas ieklausīšanās otra viedoklī. Nu paklausies, sadzirdi otru, kaut arī viņa teiktais skan citādāk nekā tavs!”
