Sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padome lūgusi Aizkraukles novada domei ļaut privatizēt zemi zem stadiona. Domē uzskata, ka pēc tam, kad sporta biedrība iegūs īpašumā gan stadionu, gan zemi, pašvaldība šo objektu var zaudēt.
Sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padome lūgusi Aizkraukles novada domei ļaut privatizēt zemi zem stadiona. Domē uzskata, ka pēc tam, kad sporta biedrība iegūs īpašumā gan stadionu, gan zemi, pašvaldība šo objektu var zaudēt. Iekāroto teritoriju Daugavas krastā pārdos tam, kas vairāk maksās, un novads paliks bez stadiona.
Neievēro “Vārpas” intereses
Zemi 5,8 hektāru platībā Aizkraukles pašvaldība 1999. gadā iegādājās no privātīpašnieka. Viņam bija iekrājies diezgan liels nekustamā īpašuma nodokļa parāds. Tā kā uz šīs zemes ir Aizkraukles 1. vidusskola, dzīvojamās mājas, stadions, teritorijā ietilpst arī pussala, aizkraukliešu iecienīta atpūtas vieta, dome piedāvāja īpašniekam šo zemi atpirkt. Tajā laikā pašvaldība no īpašniekiem atpirka vairākus zemes gabalus, uz kuriem ir mācību iestādes, dzīvojamās mājas, dažādi pašvaldības objekti.
“Vārpas” Aizkraukles rajona padome uzskata, ka pārdevējs un pircējs rīkojušies nelikumīgi, nepiedāvājot tai pirmpirkuma tiesības zemes gabalam zem stadiona. Tas 1999. gadā jau bija reģistrēts zemesgrāmatā kā šīs sabiedriskās organizācijas īpašums.
Atkārtoti lūdz pārdot zemi
Domes darbinieki atceras, ka zemes īpašnieks nevēlējies dalīt zemi mazākos gabalos un piedāvājis to pārdot kā vienotu objektu. Gada laikā kopš šī darījuma “Vārpas” Aizkraukles rajona padome varēja vērsties pret darījuma pusēm ar pretenzijām, prasību varēja iesniegt arī tiesā vai vienoties administratīvā kārtā. Diemžēl neviens to nedarīja.
Tikai pagājušā gada maijā “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājs Ēriks Tatarčuks lūdza Aizkraukles novada domei izskatīt jautājumu par zemes pārdošanu. Jūnijā gan finanšu un tautsaimniecības komitejas, gan domes sēdē deputātu vairākums nolēma šo lūgumu noraidīt. Šogad lūgums pārdot zemi “Vārpas” Aizkraukles rajona padomei domē iesniegts atkārtoti.
Saskaņā ar likumu par valsts un pašvaldības mantas atsavināšanu “Vārpas” Aizkraukles rajona padomei ir tiesības lūgt pārdot tai zemi zem stadiona. Likumā paredzēts: atsevišķos gadījumos pašvaldības mantas atsavināšanu var ierosināt zemesgrāmatā ierakstītas ēkas (būves) īpašnieks, ja viņš vēlas pirkt zemesgabalu, uz kura ir šī ēka. Ministru kabineta noteikumi nosaka darījuma norēķinu kārtību, taču tie paredz arī gadījumus, kad atsavināšanu var atteikt.
Vajag pusmiljonu
Zemes jautājumu “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes valdes locekļi apsprieda arī valdes sēdē šī gada sākumā. Ēriks Tatarčuks zemes privatizāciju pamato:
— Lai sakārtotu stadionu, kurš pamazām sabrūk, un nomainītu 20 gadu veco skrejceļa segumu, nepieciešamas lielas investīcijas — apmēram pusmiljonu latu, ko mums nevar iedot ne Aizkraukles rajona padome, ne novada dome. Pēdējo desmit gadu laikā stadiona remontā ieguldīts ļoti maz. Tā kā šogad te notiks Aizkraukles rajona dziesmu un deju svētki, dabūsim naudu vismaz jauniem soliem tribīnēs.
Mums jāmeklē organizācijas vai uzņēmumi, kuri būtu gatavi ieguldīt naudu stadiona remontā. Mēs gribētu iesniegt projektu Valsts investīciju fondā un pretendēt uz Eiropas Savienības līdzekļiem, taču nevaram realizēt nevienu projektu, ja stadions pieder vienam, bet zeme zem tā — citam. Ja visam objektam ir viens īpašnieks, vieglāk paņemt arī kredītu bankā. Tāpēc ceru uz domes sapratni, domāju, ka varēsim par visu vienoties sarunu ceļā.
Kabatā neieliks un neaiznesīs
Tatarčuka kunga viedoklim piekrīt arī Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājs un “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes valdes loceklis Pēteris Keišs. Viņš piebilst: “Aizkraukliešiem nav jāuztraucas, ka investoru dēļ viņi stadionu pēkšņi varētu zaudēt. Neviens to neieliks kabatā un neaiznesīs. Ja kāda organizācija vai uzņēmums būtu ar mieru ieguldīt naudu stadiona remontā, tas noteikti domātu, kā būvi racionālāk izmantot, lai ieguldīto atpelnītu. Varbūt tad te notiktu vairāk sacensību, plašāki pasākumi.”
Plūme ar Tatarčuku vienoties nespēj
Savukārt Aizkraukles novada domei par zemes privatizāciju ir cits viedoklis. Kuluāros dzirdēts runājam, ka gardo kumosiņu — zemi Daugavas krastā — iekārojis ne viens vien Aizkraukles uzņēmējs. Zeme kā pašvaldības īpašums ir vienīgais traucēklis, lai ar šo objektu brīvi rīkotos. Lai gan arī tad, ja zeme un stadions piederētu vienam īpašniekam, pirmpirkuma tiesības joprojām saglabātu pašvaldība. Taču pārdevējs par objektu var prasīt tik lielu summu, ko dome nespēs samaksāt, lai kā to vēlētos paturēt sev.
Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme stāsta: “Ar Tatarčuka kungu par stadionu esam runājuši vairākkārt. Esam saņēmuši piedāvājumu to pirkt, vēlējušies pārņemt savā pārziņā. Taču vienoties nespējām. Pēdējo reizi piedāvājām veidot kopīgu organizāciju vai uzņēmumu, kurā mūsu ieguldījums būtu tieši šī zeme. Kopīgi domātu, kā stadionu sakārtot, piesaistīt investīcijas. Arī šāds variants “Vārpas” Aizkraukles rajona padomi neapmierina. Mūsu vienīgā interese ir saglabāt šo objektu kā sabiedrisku visiem izmantojamu sporta būvi.”
Sportisti meklē atbildi
Īpašuma problēmas Aizkraukles sporta dzīves organizatoriem un entuziastiem rosinājušas vairākus jautājumus. Cerot uz atbildi, savu viedokli “Staburagā” izklāstīja Aizkraukles novada sporta padomes vadītājs Jānis Plinta. Viņš jautāja: “Ar kādiem nosacījumiem 1996. gadā Aizkraukles rajona īpašums nonāca “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes īpašumā un kā šajā gadā varēja tapt akts par stadiona nodošanu ekspluatācijā?”.
Latvijas lauku sporta biedrības “Vārpa” Aizkraukles rajona padome dibināta 1996. gadā, kad 5. septembrī Aizkraukles rajona fizkultūriešu kopsapulcē pieņēma lēmumu par sporta biedrības izveidi. Ēriks Tatarčuks “Staburagam” jau agrāk stāstīja, ka vietējā biedrība veidota tāpēc, ka lielā valsts organizācija “Vārpa” tolaik beigusi savu darbību. Tas bijis nepieciešams arī tāpēc, lai nezaudētu sporta bāzes, kuras savlaik no Stučkas rajona padomes bilances bija nodotas lielās “Vārpas” īpašumā.
“Vārpas” Aizkraukles rajona padome it kā turpināja valsts organizācijas iesākto, taču Uzņēmumu reģistrā fiksēta kā jauna organizācija, paturot veco nosaukumu. Tādējādi sajaucot galvu daudziem. Atdaloties no lielās “Vārpas”, vietējā organizācija pārņēma savā īpašumā arī sporta bāzes. Taču, kad Aizkraukles novada domes speciālisti lūguši uzrādīt dokumentus par objektu nodošanu un pieņemšanu, tādus tā arī nav sagaidījuši.
Saņēmām arī bijušā Aizkraukles novada domes konsultatīvās padomes vadītāja Harija Jaunzema vēstuli, kurā viņš raksta: “Savulaik stadionu uzcēla par Pļaviņu HES līdzekļiem (valsts nauda) un nodeva no Daugavas HES bilances Stučkas pilsētas bilancē (vai rajona — precīzi neatceros). Kāpēc tagad bija vajadzīgs jauns nodošanas akts — nesaprotu.”
Nodod 30 gadu vecu būvi
Vēl vairāk sportistus samulsinājis fakts, ka stadions nodots ekspluatācijā 1996. gadā, kaut uzbūvēts jau sešdesmitajos gados! Lai pārliecinātos, vai tā tiešām ir, “Staburags” devās uz Aizkraukles zemesgrāmatu nodaļu, kur saņēma kāda dokumenta norakstu. Tas apliecina, ka stadiona un divu palīgceltņu īpašuma nostiprināšanas tiesiskais pamats ir 1996. gada 29. novembrī parakstītais akts par šī objekta nodošanu ekspluatācijā. Tas rakstīts divus mēnešus pēc “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes dibināšanas.
Vai likumīga legalizācija?
Aktu parakstījis Aizkraukles rajona būvinspektors Jans Korols, tāpēc devos pie viņa uzzināt, kā divreiz ekspluatācijā var nodot pirms trīsdesmit gadiem būvētu objektu.
Jans Korols skaidro:
— Būvju pieņemšanu ekspluatācijā reglamentē Latvijas būvniecības normatīvi, saskaņā ar kuriem arī strādāju. Dažos gadījumos likums pieļauj objektus nodot ekspluatācijā atkārtoti, mēs to saucam par legalizācijas procesu. Pagājušajā gadā ekspluatācijā nodots 230 objektu, 78 tas veikts atkārtoti. To dara gadījumos, ja oriģinālais akts pazudis vai savlaik vispār nav uzrakstīts. Bez tā objektu nevar ierakstīt zemesgrāmatā.
Visi akti par būvju nodošanu ekspluatācijā glabājas arhīvā Aizkrauklē, taču oriģinālos dokumentus par stadionu neesmu redzējis. Ja pēc objekta legalizācijas atrastos oriģinālie dokumenti, atkārtoto aktu anulētu. Taču manā praksē atkārtoti ekspluatācijā pieņemtajiem objektiem oriģinālie dokumenti vēl ne reizi nav atradušies…
***
Izlasīju Korola kunga minētos noteikumus par būvju pieņemšanu ekspluatācijā, taču neko par tādu legalizācijas procesu neatradu. Arī būvniecības likumā tas nav minēts. Varbūt ir vēl kādi noteikumi, kuri reglamentē atkārtoto nodošanu ekspluatācijā, bet tos nu nekādi nevarējām atrast. Korola kungs arī neatcerējās, vai akts par stadiona nodošanu ekspluatācijā pirms trīsdesmit gadiem uzrakstīts vai, nododot objektu no vienas bilances otrā, vienkārši pazudis. Varbūt apzināti “pazudis”, lai iegūtu tiesības nodot stadionu ekspluatācijā atkārtoti? Taču tas ir tikai minējums.
Aizkraukles novada domes deputāti jautājumu par zemes, uz kuras ir stadions, privatizāciju izskatīs šomēnes. Taču lēmums ir prognozējams — domnieki nevēlas zemi pārdot, lai šo objektu nepazaudētu. “Vārpas” Aizkraukles rajona padomes vadība uzskata, ka sev labvēlīgu iznākumu varēs panākt sarunu ceļā, tomēr, ja tas neizdosies, lieta var nonākt arī tiesā.
Kāds no tā visa labums Aizkraukles sportistiem? Viņu vienīgā vēlme, lai brīvi varētu apmeklēt šo sporta būvi, lai uz viņiem tur neskatītos kā uz potenciāliem noziedzniekiem. Un, protams, lai trenēties varētu bez maksas vai vismaz par simbolisku samaksu. Tas noteikti nebūs iespējams, ja būve būs kāda privātīpašums, vai, vēl ļaunāk, stadiona vietā “pēkšņi” sāks būvēt lepnu viesu namu.
