Paralēli noguldījumiem, piemēram, komercbanku piedāvātajos finanšu instrumentos iedzīvotājiem ir iespēja investēt savus brīvos līdzekļus valsts izdotos vērtspapīros, tādējādi nopelnot ilgtermiņā. Par to, kā to izdarīt un kādi ir riski — stāsta Latvijas Centrālā depozitārija vadītājs Indars Aščuks.
— Cik izdevīga ir valsts obligāciju izlaišana un pārdošana gan to izlaidējam, gan arī pircējam?
— Latvijas valsts savas parādzīmes ir izlaidusi jau ilgstoši, taču līdz šim tās ir bijušas nopērkamas galvenokārt lielajiem pircējiem — bankām, pensiju fondiem un tamlīdzīgi. Katrā gadījumā tās reti kad nonāca privātpersonu rīcībā. Savukārt šogad ir sākts izlaist Latvijas valsts krājobligācijas, kas faktiski ir darījums starp pārdevēju un pircēju. Kad darījums ir noticis, abas puses acīmredzot ir vienojušās par tām izdevīgiem nosacījumiem. Obligācija pircējam — tā ir iespēja aizdot naudu valstij, kas nonāk tās rīcībā, un aizdevējs atgūst savu naudu pēc noteikta laika jau ar uzkrātiem procentiem. Tātad krājobligāciju pircēja ieguvums ir nopelnītie procenti. Tālāk jau pircējs var salīdzināt ienesīgumu, to, cik par attiecīgajiem vērtspapīriem maksā un vai viņam konkrētais piedāvājums šķiet pievilcīgs. Jāteic, ka šobrīd īstermiņa vērtspapīriem — sešu vai divpadsmit mēnešu krājobligācijām — ienesīgums ir salīdzinoši mazs. Līdzīgs piedāvājums ir arī banku depozītiem — 0,2% līdz 0,3% gada termiņam. Savukārt garāka termiņa vērtspapīriem — piecu un desmit gadu obligācijām — ienesīgums var būt pat lielāks par 3%, kas naudas izteiksmē jau ir krietni vien ienesīgāks pasākums.
— No kā ir atkarīgas procentIeguldot
krājobligācijās, zaudēt nevar
likmes — tikai no noguldījuma termiņa vai arī jāņem vērā vēl kādi citi aspekti?
— Procentlikmes nosaka Valsts kase, kas, būdama šo vērtspapīru emitente, arī nosaka spēles noteikumus. Jāuzsver, ka procentlikme tiek noteikta katrai obligācijai katru dienu izteiktajam piedāvājumam. Tajā pašā laikā šīs likmes ir ļoti pietuvinātas tai situācijai, kāda ir attiecīgajā tirgus vidē. Protams, valsts, paaugstinot vai pazeminot obligāciju likmi, kaut kādā ziņā var regulēt pieprasījumu. Piemēram, ja ir vēlme palielināt šo vērtspapīru iepirkumu, likmi var palielināt. Bet tas ir vairāk pašai Valsts kasei.
— Kāda ir iespēja, ka šādi ieguldīta nauda perspektīvā varētu tikt zaudēta?
— Šis risks ir pietuvināts nullei, jo krājobligācijas ir izdevusi valsts. Tas nozīmē, ka valsts uzņemas segt šīs saistības. Kamēr pastāvēs Latvijas valsts, šīs krājobligācijas tiks segtas.
— Bet vai nevar izveidoties situācija, ka valsts nonāk kārtējās ekonomiskajās grūtībās un tiek nolemts, ka tā gluži vienkārši vairs nevar atļauties šīs saistības kārtot?
— Tā nevar būt. Valsts uzņemas šīs saistības, līdzīgi kā tā uzņemas atbildību par algu izmaksu publiskajā sektorā strādājošajiem, sedz ārvalstu aizdevumus un veic citas līdzīgas darbības. Tādi precedenti, ka valstis atsakās segt savas saistības attiecībā uz pārdotajām obligācijām, pasaules kontekstā ir bijuši ļoti reti. Tie ir gadījumi, kad ir bijis valsts bankrots, maksātnespēja. Zināmākais precedents, kad šādas saistības nav tikušas segtas, bija pirms vairākiem gadiem Argentīnā. Līdzīga situācija bija Krievijā 1998. gadā, kad tur bija defolts. Tomēr arī Krievijā galu galā šīs saistības pret noguldītājiem tika nokārtotas, tikai ar zināmu laika nobīdi. Nav tā, ka kāds pēkšņi nolemj, ka šādas saistības vairs nevēlas pildīt, un valsts to arī vairs nedara — tā tas nenotiek! Ja valsts ir uzņēmusies saistības, tai tās ir jāpilda, un šajā jomā nevar tikt pieņemti pilnīgi pretēji politiski lēmumi.
— Kādas ir iespējas valsts krājobligācijas iegādāties “vienkārša0jiem” iedzīvotājiem? Proti, vai nav tā, ka brīdī, kad šie vērtspapīri tiek izlaisti, tos uzreiz izpērk nopietni investori?
— Krājobligācijas ir pilnībā mērķētas privātajiem noguldītājiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem. Iegādāties krājobligācijas var visnotaļ ērti — interneta vietnē. Tātad visiem, kuriem ir piekļuve internetam, kuriem ir bankas konts Latvijā, šīs obligācijas ir iespēja iegādāties. Tas notiek, reģistrējoties un autorizējoties interneta vietnē krājobligacijas.lv un pēc tam izmantojot jau esošus maksājumu rīkus, piemēram, kodu kartes vai kodu kalkulatorus, ko ir izsniegusi banka, arī veikt tiešsaistes maksājumu. Faktiski pilnībā jau ir sagatavots maksājuma uzdevums — līdzīgi kā iegādājoties biļetes uz koncertu un ievadot sev vēlamo summu — 100 latu, 1000 latu vai citu summu. Jāņem vērā, ka, pērkot šos vērtspapīrus, minimālā summa ir 30 latu, bet maksimālā — 49 tūkstoši latu. Savukārt darījumu skaits nav ierobežots. Tas nozīmē, ka ir iespējams veikt vairākus darījumus, nopērkot obligācijas vēl lielākā apjomā. Veicot maksājumu interneta vietnē, vēlamās akcijas arī ir iegādātas. Kopumā tas viss ir izdarāms divu līdz triju minūšu laikā.
— Cik populāras ir Latvijas valsts krājobligācijas? Cik aktīvi iedzīvotāji tās pērk?
— Nupat apkopotie statistikas dati liecina, ka kopumā krājobligācijas jau ir iegādātas par summu, kas lielāka nekā 600 tūkstošu latu. Interesanta ir tendence, ka cilvēki vairāk izvēlas tieši garāka termiņa vērtspapīrus. Visvairāk naudas ir ieguldīts 10 gadu krājobligācijās, un būtiska summa ir arī piecu gadu obligācijās. Ieguldījumi uz sešiem līdz divpadsmit mēnešiem tiek veikti mazāk. Tas saistīts ar faktu, ka bankas lielākoties nepiedāvā depozītus uz tik ilgu laiku kā pieci gadi un desmit gadu. Protams, arī likmes piecu un desmit gadu krājobligācijām ir pievilcīgas, kas arī izskaidro, kāpēc iedzīvotāji vairāk izmanto tieši šādus termiņus.
— Var teikt, ka iedzīvotāji, pērkot desmit gadu obligācijas, uzticas valstij?
— Es domāju, ka ir noteikta sabiedrības daļa, kas ir gatavi uzticēties tikai valstij un varbūt izturas aizdomīgāk pret kādiem citiem ieguldījumu veidiem. Noteikti ir arī tāda sabiedrības daļa, kas līdz šim ir turējuši naudu, kā mēdz teikt, zeķē vai zem matrača, bet šobrīd tomēr ir izšķīrušies ieguldīt valsts obligācijās.
— Savu vērtspapīru publisko tirdzniecību veikusi arī viena no Latvijas valstij piederošajām kompānijām, proti, “Latvenergo”. Kā vērtējat šo faktu?
— Tas ir ļoti atzīstams un pozitīvs precedents. Latvijas valsts ekonomika aptuveni 20 gadu ir balstījusies uz banku finansējumu. Tā dēvētajos krīzes gados mēs redzējām, ka tas var būt riskanti. Tajā brīdī, kad komercbanku īstenotā kreditēšana samazinās, uzņēmumiem ir daudz grūtāk gūstami līdzekļi. Jebkuram uzņēmumam neatkarīgi no tā, kas ir īpašnieks — valsts vai privātais sektors, tā ir iespēja diversificēt finansējuma piesaistes veidus. Mēs redzam, ka “Latvenergo” to veiksmīgi izmanto — šīs kompānijas emitētās obligācijas ir ļoti pieprasītas. Uzņēmumam, ja tā var teikt, ir iespējas definēt pašam savus noteikumus — uz cik garu termiņu piesaistīt finansējumu, kāda būs procentlikme, kāda būs atmaksas struktūra un tamlīdzīgas lietas. Protams, veicot pirmās emisijas, pirmos darījumus un piesaistot investīcijas salīdzinoši nelielos apmēros, uzņēmumam nākotnē būs iespējas to darīt arī par daudz lielākām summām, ja vien būs nepieciešamība piesaistīt līdzekļus. Bet “Latvenergo” šāda nepieciešamība droši vien būs, lai turpmāk attīstītu savu darbību. Tādējādi te runa ir par gudru uzņēmuma vadības soli, un es domāju, ka daudzas citas kompānijas no tā varētu mācīties.
— Cik reāli ir sagaidīt, ka šādu soli varētu spert arī citi valsts uzņēmumi? Kādas ir jūsu prognozes?
— Vispirms jau jāsaprot, vai katram konkrētajam uzņēmumam ir vajadzīgi papildu finanšu līdzekļi. Es sagaidītu, ka uzņēmumi to izmantos. Turklāt runa varētu būt tieši par lielākajiem uzņēmumiem, kam ir vajadzīgi lieli aizņēmumi. Ja uzņēmumam ir nepieciešami pieci vai desmit miljonu latu, salīdzinoši ērtāk tos ir piesaistīt no jau iedibinātas kredītlīnijas kādā komercbankā. Savukārt, ja, piemēram, lielu infrastruktūras projektu realizēšanai ir nepieciešami desmiti vai pat simti miljonu latu, obligācijas ir īstais risinājums.
