Dzidra Kārkliņa atzīst, ka sirdī vienmēr bijusi lauciniece, kaut daudzi gadi nodzīvoti pilsētā.
Dzidra Kārkliņa atzīst, ka sirdī vienmēr bijusi lauciniece, kaut daudzi gadi nodzīvoti pilsētā. Nu Sērenes pagasta “Plēsumos” viņa ne tikai izbauda lauku burvību, bet nelielajā piemājas saimniecībā allaž arī darāmā gana.
Dzidra Kārkliņa dzimusi Seces pagasta “Blektēs”, kur viņas māte strādājusi par kalponi. Vēlāk māja nodegusi, tās vietā tagad uzcelta cita. Māte gribējusi meitu saukt par Astrīdu, bet spriedusi, ka no šī vārda var atvasināt iesaukas, tāpēc nosaukusi par Dzidru. “Mācoties skolā, man nekad iesauku nav bijis. Vidusskolas gados kādā talkā strādājām kopā ar krieviem, viņi mani sauca “Moskovskaja”, kā ābolu šķirni,” atceras viņa.
Uzdāvina māju
“Neesmu nākusi no bagātas dzimtas, nav man atstāts mantojums vai bagātība. Vienmēr vajadzēja strādāt, lai nodrošinātu iztiku,” saka Dzidras kundze.
“Plēsumu” mājas Kārkliņu ģimenei uzdāvināja sena paziņa, kurai viņi palīdzēja un aprūpēja. Kopš 1991. gada šīs ir viņu mājas, kur mīļš kļuvis katrs stūrītis. “Iekurinu krāsni un labpatikā noraugos uguns rotaļās, malkai degot. Burvīgi!” tā Dzidras kundze. “Arī dzīves dārdzība laukos nav tik asi jūtama kā pilsētā.”
Bizes cūkēdienā
Kārkliņi apsaimnieko trīsarpus hektārus zemes. Viņiem ir divas gotiņas, jaunlopi, cūkas un vistas. “Pienu pārdodam “Daugavas” pienotavai, bet šobrīd saimniekot laukos neatmaksājas. Savai iztikai pietiek,” stāsta saimniece. “Arī mazbērniem patīk palīdzēt visos darbiņos. Kad mazmeita Līga vēl bija pavisam maza, arvien gribēja gatavot sivēniem putru. Meitēnam garas bizes, tās vienmēr ēdienā izmērcēja. Arī gotiņas lūdza ļaut “paķemmēt”.
Mazdēliem vairāk interesē tehnika, bet viņi labprāt palīdz gan malku sakraut, gan citus darbus paveikt. Mazbērni dzīvo Jaunjelgavā, taču pēc stundām ar velosipēdu vai ik dienas brauc uz “Plēsumiem”. Par tādiem mazbērniem arvien priecājos.”
Ārstē pati
26 gadus Dzidras kundze nostrādājusi Jaunjelgavas veterinārajā aptiekā. “Tajos laikos aptiekā receptes nebija vajadzīgas, tāpēc mums bija labi jāpārzina veterinārā medicīna, jāorientējas ne vien medikamentos, bet nereti arī jāiesaka, kā slimības ārstēt,” stāsta Dzidras kundze. “Gūtās zināšanas palīdz arī tagad. Kad lopi slimo, pati varu viņus izārstēt. Bijušo kolēģu palīdzību lūdzu vien sarežģītākos gadījumos, kad nevaru paļauties uz saviem spēkiem.”
Pavasara bērns
Dzidras kundze bilst, ka lopkopība ir viņas sirdslieta, bet dārzkopība un puķes — tikai nepieciešamība: “Citiem ir, un arī man vajag, bet sevišķu gandarījumu šī darbošanās nesagādā.” Kā protests saimnieces apgalvojumam puķudārzā pumpurus raisa visdažādākie ziedi. Netālu slejas siltumnīca, bet tomāti gan vēl neesot iestādīti, jo viņa baidoties no salnām.
Dzidras kundzei arī dzimšanas diena maijā, tāpēc pavasaris, kad viss plaukst un zaļo, ir viņas mīļākais gadalaiks. Vārdadienā un citos svētkos ciemos braucot dēls ar ģimeni, bet lielākā svinēšana “Plēsumos” gan esot vasaras saulgriežos, jo vīrs esot Jānis, bet mazmeita — Līga.
