Māksliniece Valentīna Aksjonova “Ozolus” nopirkusi jau 1982. gadā un nu jau 20 gadu vasarās mīt te.
Māksliniece Valentīna Aksjonova “Ozolus” nopirkusi jau 1982. gadā un nu jau 20 gadu vasarās mīt te. Mājas ir nomaļā un klusā vietā — Zalves pagasta Sproģos, un māksliniece tās pirkusi ar nodomu, lai lauku sētā varētu uzbūvēt pamatīgu krāsni keramikas izstrādājumu dedzināšanai.
Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs bijis ļoti atsaucīgs, sameklējis meistarus gan krāsns celtniecībai, gan vecās lauku sētas remontam. Un tā jau daudzus gadus “Ozolos” top savdabīgi mākslas darbi. Lai arī Latvijā viņa dzīvo ilgi, latviski māksliniece nerunā, kaut gan valodu saprot.
Strādā ar porcelānu
— Kā jūs no Krievijas nokļuvāt Latvijā?
— Vīrs strādāja kuģniecībā, un viņu norīkoja darbā Rīgā. Mums piešķīra dzīvokli. Tagad dzīvojam pašā centrā — Ģertrūdes ielā, bet mani pilsētas dzīve nekad nav saistījusi. Toreiz mūsu meita bija maza, es jutos kā brīvmāksliniece.
Astoņus gadus nostrādāju par mākslinieci skulptori Rīgas porcelāna rūpnīcā. Gatavoju vāzes, servīzes un citus porcelāna traukus. Manus darinājumus tagad var aplūkot Porcelāna muzejā. Taču es arvien biežāk ilgojos iemantot pašai savu krāsni un veidot savu keramiku.
“Ozoli” atgādina bērnību
— Kāpēc izvēlējāties tieši “Ozolus”?
— Uz Zalvi toreiz brauca vīra mednieku kolektīvs, tā mēs arī uzzinājām, ka te ir veca lauku sēta, kuru varētu nopirkt. Atbraucām un apskatījāmies. Mums te ļoti iepatikās. Māja man atgādina dzimtās mājas Ļeņingradas apkaimē. Tagad tajā sādžā neviens vairs nedzīvo, bet bērnības atmiņas saistās ar “Ozolu” klusumu, lauku burvīgumu, tīro gaisu un nesteidzīgo dzīves ritmu. Laukos dienas un darbi pakļauti dabai — savs darāmais saulainā, savs — vēsā un lietainā dienā.
— Vai te nav pārāk vientuļi?
— Man lauku klusums nepieciešams darbu radīšanai. Steigā, troksnī un burzmā idejas nerodas. Veco māju esam nedaudz atjaunojuši, mums pieder arī četri hektāri zemes, bet mans lepnums, protams, ir lielā keramikas dedzināšanas krāsns. Ir arī otra — daudz mazāka — un trešā Rīgā, kur man ir sava darbnīca.
Jūtas droši
— Vai ziemā mājas neizposta?
— Nē, te apkārt dzīvo ļoti jauki cilvēki, nav dzirdēts par zagļiem vai vandāļiem. Jūtamies droši gan vasarā, gan ziemā, kad atbraucam tikai dažas reizes.
— Latvijā dzīvojat ilgi. Vai esat ieguvusi pilsonību?
— Mums ar vīru nav Latvijas pilsonības, bet meita un mazdēls ir Latvijas pilsoņi. Mēs gatavojamies naturalizācijai, lai arī īpaši nesteidzamies. Pensiju es saņemu, veselība turas, varu strādāt gan savam priekam, gan ģimenes labklājībai, jo izpildu pasūtījuma darbus, par kuriem labi maksā.
— Kur saviem darbiem ņemat izejvielas?
— No dažādām vietām. Vislabākie māli ir Jelgavā, vietējam mālam vajadzīga īpaša apstrāde ar speciālu aparatūru, tāpēc to neizmantoju.
— Vasaras ir jūsu karstākais darbalaiks?
— Jā, jo tad savā milzīgajā krāsnī varu apdedzināt visu, ko man pasūta. Izmantojot apses malku, var sasniegt ļoti augstu temperatūru, un sešās stundās darbi ir gatavi.
No keramikas “skudriņas skrien”
— Vai jūsu nodarbe patīk arī apkārtnes bērniem?
— Varu lepoties, jo divi mani vasaru draugi — Māra Robežniece un Mārtiņš Osis — izvēlējušies mākslas ceļu. Es viņiem mācīju zīmēt, saskatīt skaisto dabā un cilvēkos, izteikt savas domas un sapņus, zīmējot un veidojot.
— Jūsu meita un mazdēls arī interesējas par keramiku?
— Diemžēl nē. Meita ir komponiste. Viņa pievērsusies nopietnajai mūzikai. Marina labi zīmē un arī veido, taču, kad bērnībā mēģināju viņu pievērst keramikai, meita teica: “Man no tavas keramikas “skudriņas skrien” pār kauliem!”. Un es liku viņu mierā.
Antonam vēl tikai četri gadi, viņš ļoti labi zīmē un skrien pakaļ katrai vabolītei. Veidojam herbāriju. Zēnam ļoti interesē daba — koki, putni, dzīvnieki. Pats gan apgalvo, ka būšot ūdenslīdējs. Peldas ārā lielā vannā un karstā laikā skraida pilnīgi pliks. Tāpēc iededzis brūns kā kastanis. Mēs parasti te divi vien dzīvojam, jo vīrs un meita atbrauc tikai brīvdienās.
Piedzīvojumu mums pietiek, piemēram, nupat mums mežacūkas norakušas kartupeļus. Uzmanām savas bites, jo gribas pašiem savu medu.
Patīk latviešu smalkjūtība
— Kā satiekat ar kaimiņiem? Vai latviešu mentalitāte ļoti atšķiras no jūsējās?
— Mūsu kaimiņi nav ziņkārīgi, bet smalkjūtīgi. Savus uzskatus neuztiepj, nestrīdamies ne zemes, ne citu lietu dēļ. Sadzīvojam labi. Latvieši, manuprāt, nav tik emocionāli kā krievi, bet klusi, atturīgi, ar savu dzīvesziņu un latvisku skatījumu.
Ja mēs nopirktu māju Krievijā, ar mums iepazīties saskrietu visa sādža. Te tā nebija, mēs iepazināmies pakāpeniski, laika un darbu gaitā. Neviens aiz ziņkārības neatskrēja un mūs “neaptaustīja”.
Gadās arī pa kuriozam. Astoņdesmitajos gados, kad nevarēja dabūt ne gaļu, ne daudz ko citu, reiz atbraucām Ziemassvētkos. Kaimiņš bija nokāvis cūku. Atnāk un lūdz, lai iedodot kādu maisiņu — viņš atnesīšot gaļu. Iedevu polietilēna maisiņu. Pēc laika redzu: velk ragaviņas ar maisu, kurā liels gaļas gabals — vesela cūkas ciska, bet mans mazais maisiņš salocīts un piesprausts lielajam maisam. Pats vēl taisnojās, ka gaļas gabals neesot manā maisiņā ievietojams…
Šis laiks vēl nav stabils
— Jūs esat padomju laika māksliniece, kurai tagad jāstrādā jaunos apstākļos. Vai esat atradusi savu vietu?
— Šis laiks vēl nav stabils. Katram māksliniekam tagad lielākas iespējas sevi parādīt izstādēs ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Pirms gadiem divdesmit tā nebija. Tagad daudzi mani laikabiedri arvien populārāki kļūst tieši ārzemēs.
Keramiķei vajadzīgs spēks un laba veselība. To zinu no bērnības, jo mans tēvs un vectēvs arī bija keramiķi. Kļūstot vecākai, arī spēki rūk mazumā. Tik karstā vasarā kā šogad grūti strādāt, spēku rodu lauku klusumā, sakārtotībā, dabas pirmatnīgumā, kurš “Ozolos” ļoti jūtams.
***
Vārds, uzvārds: Valentīna Aksjonova.
Dzimšanas laiks un vieta: 1941. gada 26. februāris, Ļeņingradas apkārtne.
Dzīvesvieta: Rīga, vasarās — Zalves pagasta “Ozoli”.
Nodarbošanās: māksliniece keramiķe.
Izglītība: augstākā, beigusi Ļeņingradas mākslas akadēmijas keramikas nodaļu.
Ģimene: vīrs Vitālijs, meita Marina, mazdēls Antons.
Vaļasprieks: darbs lauku sētā.
Horoskops: Zivis.
