22. maijs — visu neparasto un kalendārā neierakstīto vārdu diena “Jau 74 gadus man nav vārdadienas,” apgalvo aizkraukliete Alfija Corna.
22. maijs — visu neparasto un kalendārā neierakstīto vārdu diena
“Jau 74 gadus man nav vārdadienas,” apgalvo aizkraukliete Alfija Corna. Vecāki viņai vārdu izvēlējušies mīļas dziesmas par Alpiem iespaidā. Iespējams, viņa ir vienīgā Alfija Latvijā.
Pirmais, ko iedomājos, izdzirdot tik neparastu vārdu, droši vien šī kundze ir cittautiete. ” Paaudžu paaudzēs esam latvieši!” manu pieņēmumu kliedē neparastā vārda īpašniece.
Manto tēva talantu
Alfija Corna dzimusi Secē, viņa nāk no Zālamanu dzimtas. “Mans tēvs bija ne vien labs meistars, bet arī talantīgs mūziķis,” atceras meita. “Tēvs būvēja mājas, vēl tagad Daugavas krastā Secē ap “Bajāriem” ir viņa celtās ēkas. Mājās tēvam bija sava galdnieka darbnīca, un gan es, gan mani vecākie brāļi iemācījāmies karotes grebt un grozus pīt. Pēckara gados šī māka lieti noderēja, un arī vēlāk brālis greba karotes, un es tās pārdevu. ”
Arī no otras tēva aizraušanās bērni kaut ko mantojuši — dēliem ticis mūziķa talants, meitai — vārds. “Tēvs prata spēlēt kādus septiņus astoņus mūzikas instrumentus un daudz muzicēja godos,” stāsta Alfijas kundze. “Tēvs parasti spēlēja, māte dziedāja. Viņiem abiem ļoti patika kāda dziesma par Alpiem. Tās vārdus es neatceros, taču tajā bija tādi interesanti skaņu salikumi, un no šīs dziesmas vārdiem arī izveidots mans vārds — Alfija. Tolaik ielikt bērnam tik neparastu vārdu vajadzēja uzdrīkstēties, taču man tas ļoti patīk. Nevienu citu šāda vārda īpašnieci nezinu. Mans vārds ir rets un īpašs, un tas vien ir ko vērts!”
Zālamanu dzimtā citiem nav neparastu vārdu. Alfijas vecākie brāļi bija Olafs un Jānis, nu viņi miruši, un Zālamanu dzimta kļūst arvien mazāka. Arī savus bērnus Alfijas kundze nosaukusi latviskos vārdos — Silva un Edvīns. Alfijas kundzei ir četri mazbērni.
Tic tikai Dievam
Kad jautāju, vai Alfijas kundze tic horoskopiem, viņa atbild noliedzoši: “Ticu vienīgi Dieva varenībai. Bērns vēl nav piedzimis, bet viņa liktenis jau zināms, jo tas ir Dieva ziņā. Arī mani liktenis nav saudzējis. Man bija tikai 18 gadu, kad viens pēc otra nomira abi vecāki. Paliku kā no ligzdas izmests putnēns, kurš vēl neprot lidot. Pēckara gadi, grūts laiks, bet vajadzēja pašiem ar visu tikt galā. Lai gan no mazotnes tikām pie darba radināti, viegli nebija.”
Ceļa galā nav ko svinēt
Nu jau 43 gadus Cornu ģimene dzīvo Aizkrauklē. Taču saikne ar laukiem nezūd, un arī savs stūrītis zemes tepat mazdārziņā jāaprūpē.
Vai Alfijas kundze svin svētkus 22. maijā, kad ir visu neparasto un kalendārā neierakstīto vārdu diena? “Agrāk tādas nebija, un es pieradu, ka man tikai vieni svētki gadā — dzimšanas diena 14. janvārī. Bija straujš dzīves ritms, daudz jāstrādā, jārūpējas par bērniem, un pat neizjutu, ka man nav vārdadienas. Tagad izlēmu — ja jau līdz šim nav bijis tādu svētku, tad ceļa galā nav ko svinēt!”.
