Uzņēmējs un zemnieks Andris Silaraups no Aizkraukles pagasta gatavojas svinēt 45 gadu jubileju.
Uzņēmējs un zemnieks Andris Silaraups no Aizkraukles pagasta gatavojas svinēt 45 gadu jubileju. Lielas svinības Andris neplāno, tomēr domā, ka ciemiņi viņu atcerēsies vēl visu nākamo nedēļu.
Galvenais, lai neaizmirst
— Dzimšanas dienās nevienu ciemos speciāli neaicinu, jo mani tāpat atceras. Un tā vienmēr notiek, neviena dzimšanas diena nav pagājusi bez draugiem un radiem, — stāsta Andris Silaraups. — Arī tagad domāju, ka mani sveiks visu nākamo nedēļu, jo ne katrs var atbraukt tieši jubilejas dienā.
Jautāts par dāvanām, Andris Silaraups atteic, ka tādas nekāro. Vismaz ne materiālās vērtības.
— Kas ir materiālās vērtības? Nekas. Šodien ir, bet rīt vairs var nebūt, — Andris filozofē. — Man daudz svarīgāk, lai ciemiņi vispār atnāk, lai atceras mani. Dāvanas nav būtiskas. Protams, patīkami pārsteigumi noraidīti netiek. Uz tiem čakla sieva Ligita. Ziemassvētkos visu ģimeni aizveda uz jauku koncertu. Vēl ilgi sajūsminājāmies par angļu neparasto instrumentu spēli.
Polku lec līdz “Ņujorkai”
Andris ir sabiedrisks un aktīvs vīrs. Kaut katra diena aizrit paša zemnieku saimniecībā, viņš spēj izbrīvēt laiku arī dejām. Jau deviņpadsmit gadu Andris Silaraups ir deju kopas “Aizkrauklis” dalībnieks un ik nedēļu divus vakarus aizvada mēģinājumos.
— Inita Vilciņa un Aija Melne savulaik organizēja deju kolektīvu, tam dalībniekus pašas apbraukājot un pierunājot, — stāsta jubilārs. — Arī mani tik ilgi apvārdoja, kamēr piekritu. Uz pirmo mēģinājumu aizgāju, pat polkas soli lāgā nemācēdams. Mājup ejot, visu ceļu no kultūras nama līdz pat “Ņujorkai” (tā aizkrauklieši dēvē daudzstāvu namu rajonu Aizkraukles pagastā — aut.) lecu, kamēr iemācījos.
Kā sporta zālē darbojies
Dejot Andrim Silaraupam patīkot ļoti. Turklāt dejas ir ne tikai vaļasprieks, bet arī palīdzot uzturēt fizisko formu.
— Katru dienu daudz braucu ar automašīnu, strādāju organizatorisku darbu, un dejas man ir laba atpūta, — stāsta Andris Silaraups. — Tās mani uzlādē ne tikai emocionāli, bet palīdz arī saglabāt fizisko sparu. Pēc dejām jūtos kā atjaunots, kā enerģiju no jauna smēlies. Būtībā dejošana fiziskās slodzes ziņā ir līdzvērtīga aktivitātēm sporta zālē, tikai vēl jaukāka.
Gājienā dodas “vietnieks”
Dejodams Andris Silaraups piedalījies Dziesmu svētkos, arī aizvadītajā nedēļā viņš bija Rīgā, kur “Aizkrauklis” kuplināja deju koncertus, arī lielo gājienu. Tajā Andra gan nebija, tomēr viņa vieta tukša nepalika — soļoja kāds aizkrauklieša draugs.
— Iepriekšējā dienā devos uz Mālpili, kur “Asaru” krogā tikāmies Lauksaimniecības universitātes absolventi. Esmu šo augstskolu beidzis, un katra jūlija pirmajā sestdienā bijušie kursabiedri satiekamies. Tā iegadījās, ka šogad tas notika Dziesmu svētku laikā, — stāsta Andris Silaraups. — Nodejoju koncertā un uz tikšanos prom. Lai otrā rītā “Aizkrauklis” pilnā sastāvā varētu piedalīties gājienā, savā vietā sarunāju bijušo kolektīva dejotāju, kurš nu dzīvo Rīgā.
Čīkstēšana nepalīdzēs
Ligita un Andris Silaraupi vada palielu zemnieku saimniecību “Sirmēni”. Darba ir daudz, arī problēmu ne mazāk. Tomēr ne Ligita, ne Andris negaužas.
— Vai tad čīkstēšana ko līdzēs? Tikai pašiem būs grūtāk! — Andris ir pārliecināts. — Var jau gausties, ka zemniekiem grūti, grimt pesimismā. Bet kas mainīsies? Ja nebūsi optimists, neko nepaveiksi!
Brīžiem gan Andrim rodas vēlēšanās pārtraukt saimniekot, bet tad Ligita pārliecinot, ka tā tomēr nevar. Un Andris atkal sasparojas. Savukārt brīžos, kad drūmas domas māc Ligitu, Andris ir tas, kurš sievu pārliecina, ka dzīve ir skaista.
— Tā mēs, viens otru balstīdami, dzīvojam un jau deviņus gadus saimniekojam, — teic Andris Silaraups.
