Vairāku ministriju pārstāvji nodibinājuši darba grupu, kura pārstrādās un saturiski papildinās Nacionālo programmu iecietības veicināšanai. Integrācijas sekretariātā pie šīs programmas strādā jau vairākus gadus.
Vairāku ministriju pārstāvji nodibinājuši darba grupu, kura pārstrādās un saturiski papildinās Nacionālo programmu iecietības veicināšanai. Integrācijas sekretariātā pie šīs programmas strādā jau vairākus gadus. Tomēr “vezums no vietas nekust”. Varbūt tāpēc, ka šis darbs notiek tikpat absurdi kā Krilova fabulā, un vienotības trūkuma dēļ katrs indivīds to grib aizvilkt uz savu pusi?
Manuprāt, mēs, latvieši, gan varam lepoties ar diezgan lielu iecietību. Esam gadu desmitiem bijuši laipni pret cittautībniekiem, kuri pat pusgadsimta laikā, te dzīvojot, joprojām nevar iemācīties latviešu valodu. Mēs esam iecietīgi pret lielo kaimiņiņzemi Krieviju un paciešam tās nepamatotos apvainojumus par krievu tautības iedzīvotāju cilvēktiesību ignorēšanu.
Mūs nereti apsaukā pat par fašistiem, bet arī to mēs paciešam. Tāpat samierināmies arī ar šīs valsts ekonomiskajām sankcijām un nekārtību radīšanu uz Latvijas—Krievijas robežas.
Taču Latvijas kristīgajai sabiedrībai iecietības mērs, paldies Dievam, ir mazāks, jo tā nevar samierināties ar homoseksuāļu izdarībām un protestē pret to, ka viņu prasības iekļautu iecietības programmā.
Tik daudziem “krīt uz nerviem” veci, slimi, visu pamesti cilvēki, daudzbērnu ģimenes un cilvēki ar īpašām vajadzībām, protams, arī alkoholiķi, AIDS slimnieki, narkomāni… Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt.
Viens no jēdziena “iecietība” skaidrojumiem vēsta — iecietības izrādīšana, kas atbilst cieņai pret cilvēka tiesībām, nenozīmē iecietīgu attieksmi pret sociālo netaisnību, atteikšanos no savas pārliecības vai piekāpšanos svešai pārliecībai. Katram ir tiesības rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem, reizē atzīstot, ka tādas pašas tiesības ir arī citiem cilvēkiem.
Ieskatīsimies katrs sevī, cik liels ir mūsu iecietības mērs?
