Par Pļaviņu jauniešu iniciatīvu centra “Ideja” vadītāju un novada jaunatnes lietu speciālisti Ināru Upenieci var teikt, ka darbs ar viņu sader kā cimds ar roku. Visu mūžu viņa strādājusi ar bērniem un jauniešiem, arī azartiskā dzirksts viņai tā pati, kas skolas gados — ne tikai matu krāsā, bet arī visā, ko dara. Mūsu saruna iegadījās laikā, kad Ināra svin apaļu dzīves jubileju. Viņa atzīst, ka saistībā ar to izdzīvojusi pārdomu brīžus par dzīvi un darbiem. Par to un daudz ko citu saruna ar Ināru. Tā kā esam pazīstamas jau sen, uzrunāju viņu ar tu.
Viss mūžs ap vienu ēku
— Vai arī pati jūties, ka darbā esi savā vietā?
— Pirms kāda laika noteikti jā, bet tagad neesmu par to tik ļoti pārliecināta. Iespējams, tā ir viena no dzīves krīzēm, kad sāc daudz ko pārdomāt, arī to, ko darīt tālāk. Interesanti, ka man darbs secīgi bijis ar visiem vecuma posmiem — vispirms mazi bērni, pusaudži un tad jaunieši. Kas zina, kā būs vēlāk, jo esmu gatava kaut ko mainīt.
— Vai pēc vidusskolas beigšanas sāki studēt ar domu, ka būsi skolotāja?
— Par to vispār nedomāju. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē studēju krievu valodu un literatūru. Nevaru teikt, ka tobrīd mani tas īpaši interesēja, bet studēt vajadzēja, un zināju, ka tur iestāšos. Šo soli nekad neesmu nožēlojusi, jo bija ļoti interesanti. Mācību praksēs sapratu, ka man padodas darbs ar bērniem, tāpēc nešaubījos, ka strādāšu izglītības iestādē. Studiju beigās apprecējos, un, tā kā Valdis arī bija no Pļaviņām, te dzīvoja mūsu vecāki, nebija domu par citu dzīvesvietu. Mana pirmā prakses vieta un darbavieta bija Pļaviņu bērnudārzs “Bērziņš”. Ar tā bijušo ēku Dzelzceļa ielā 11, kur tagad ir novada dome, man saistās viss mūžs. Šajā bērnudārzā savulaik strādāja mana mamma, un es pati to apmeklēju, bet vēlāk strādāju. Šajā ēkā reiz bija arī dzimtsarakstu zāle, un vairākus gadus esmu piedalījusies laulību ceremoniju norisē, runājot dzeju. Tagad tur strādā mani darba devēji.
— Bērnudārzs tomēr nekļuva par darbavietu mūža garumā?
— Pēc pāris gadiem sapratu, ka bērnudārzs nav īsti mans darba lauks. Mani jau sen aicināja strādāt Pļaviņu vidusskolā, un es piekritu. Mācīju sākumskolā, ne tikai pamatpriekšmetus, bet arī angļu valodu, ko biju apguvusi studējot. Tie bija pirmie gadi, kad bērniem svešvalodu sāka mācīt no trešās klases. Tolaik uzsvēra, ka valodas jāmāca tā, lai bērniem raisītu interesi, vairāk ar spēlēm un dziesmām. Vēlāk vidusskolēniem vadīju krievu valodas stundas, paralēli strādāju par direktora vietnieci audzināšanas darbā. Drīz vien administratīvais darbs aizņēma lielāko darba dienas daļu skolā. 2005. gadā nolēmu no skolas aiziet. Bija izsludināta vakance konsultanta darbam Profesionālās karjeras izvēles valsts aģentūras Jēkabpils filiālē. Tā bija ļoti laba dzīves skola, jo daudz ko vajadzēja iemācīties un izzināt. Kopš Pļaviņās atvēra jauniešu centru, esmu tā vadītāja, un atkal vajadzēja mācīties, jo, tikai sākot strādāt, sapratu, ka jaunatnes lietas ir atšķirīga darbības joma. Tas viss man devis pieredzi būt gan vienkārši darbiniekam, gan vadītājai.
Mācās domāt
— Katrā paaudzē kritizē jauniešus. Kādi viņi ir mūsdienās?
— Laika gaitā cilvēce neapšaubāmi mainās, bet jaunieši visos laikos bijuši vienādi. Tādi savulaik bijām arī paši. Ir tādi, kuri visur iesaistās, dažus vajag pastumt, citus piebremzēt. Kad vēl strādāju skolā, bijām ieviesuši vidusskolēniem sabiedriskā darba ieskaiti. Vajadzēja savākt noteiktu skaitu aktivitāšu, un tie varēja būt lielāki vai mazāki pienākumi. Protams, vidusskolēniem tas nepatika, ka papildus kaut kas jādara pēc stundām! Tomēr tas bija vērtīgi. Tas turpinās arī jauniešu centrā, un es redzu, cik daudz katrs iegūst, un tas man patīk. Visās aktivitātēs, vai tās ir apmācības, sacensības vai pasākumi, gribu, lai jaunieši kaut ko iemācās.
Viņi ierauga, ka dzīve nav tikai te uz vietas, iemācās izprast, kā darbojas pašvaldība un citas institūcijas, un līdz ar to iemācās arī mazāk kritizēt. Tā vispirms ir liela dzīves pieredze, ko viņi te iegūst — domāšanā, attieksmē un darbos. Lekcijas jau neviens te nelasa, bet izpratne par procesiem sabiedrībā veidojas, runājot, spriežot un arī strīdoties, jo tad viņi par to visu aizdomājas, nevis tikai prasa — es gribu, man vajag.
Patīk radīt
— Ko jauniete Ināra pati no dzīves gribēja, un ko izdevās piepildīt?
— Mīlestību, un to es arī saņēmu. Lai arī mācījāmies vienā skolā, mēs ar Valdi tā īsti iepazināmies studiju laikā Rīgā. Apprecējāmies, un pēc daudziem gadiem piedzima meita Rēzija Līna, kurai tagad ir jau 16 gadu. Otra lieta, ko vienmēr esmu vēlējusies, ir darbs, kas patīk. Tas arī man vienmēr bijis. Esmu darbaholiķe, ar vīra un mammas atbalstu vienmēr varēju strādāt ar pilnu atdevi. Mana darba diena beidzas pulksten 20, ja ir lielāki pasākumi, gatavošanās aizņem vēl vairāk laika. Arī saistībā ar projektiem un apmācībām ir dažādi vairāku dienu braucieni, kad neesmu mājās, bet, pateicoties tiem, esmu apceļojusi Eiropu. Ģimene mani vienmēr ir sapratusi. Pēdējā laikā gan esmu iemā-
cījusies pateikt “nē” un iekārtot lietas tā, lai visa nebūtu par daudz. Lai gan man vajadzīgs arī tas nemiers, kad darba ir daudz, jo tad var vairāk paveikt. Esmu īstenojusi daudzus projektus, bet, kad atkal redzu kādu piedāvājumu, zinot, ka varu to paveikt, nevaru atteikties. Pat tad, kad apzinos — būs grūti un pat ļoti grūti. Jau skolā biju aktīviste — pionieru vienības padomes priekšsēdētāja, piedalījos daiļlasīšanas konkursos un sporta sacensībās, dziedāju korī un ansamblī, vadīju pasākumus un varēju publiski runāt jebkurā brīdī. Nekad neesmu bijusi revolucionāre, bet man vienmēr paticis radīt ko jaunu.
— Kas tevi spēj iepriecināt ikdienā?
— Mīļas lietas un notikumi. Piemēram, saistībā ar vienu starptautisko projektu devos uz Rumāniju. Bija Mātes diena, un busiņā, meklējot kaut ko somā, atradu sainīti no Rēzijas Līnas, kurā viņa bija ielikusi dažādas ģimenes fotogrāfijas. Tas bija tik emocionāls brīdis! Īpašs izvērtās arī viens no manis veidotajiem izlaidumiem skolā. Vēl ilgi to atcerējos, jo izdevās radīt īpašu noskaņu. Vēl esmu iemācījusies saskatīt un novērtēt citu cilvēku sasniegumus un patiesi priecāties par to. Tas man nāca pakāpeniski. Ar gadiem vispār palieku emocionālāka. Mani var gan vieglāk saraudināt, gan iepriecināt. Nesen ar ģimeni bijām uz retro fotosesiju Rīgā. Uzdāvināju to mums ar meitu, jo maz ir kopīgu foto, lai gan dators pilns ar bildēm. Bija aizraujoši gan pārģērbties, gan pozēt, un trīs stundas ģimenes lokā neparastā nodarbē bija aizraujoši.
— Patīk iejusties citos tēlos?
— Tas dod izjūtu, ka neesi tu pats un esi it kā pasargāts. Tomēr tas mani bieži neaizrauj. Citādāk ir, kad uzvelc tautastērpu. Atceros, kā 90. gados Jāņos braucām pie vīra brāļa ģimenes Odzienā, vilkām tautastērpus un devāmies līgot no mājas uz māju, dziedot, ejot rotaļās un spēlējot. Tas bija tik kolosāli, un vēl tagad Jāņos to laiku atceros. Vēlāk šī tradīcija kaut kā izpalika, jo dzima meita un bija citas rūpes. Arī darbā ielieku tik daudz enerģijas, ka maz paliek laika pašai un, iespējams, arī ģimenei.
— Paši esam kļuvuši kūtrāki veidot un turpināt tradīcijas, vai jaunajiem tas vairs nav interesanti?
— Grūti pateikt, bet intereses ar laiku mainās. Atceros, kad pēc augstskolas biju praksē bērnudārzā, pirms Līgosvētkiem bērniem mācīju latviešu rotaļu par Pēterīti un Miķelīti, jo šķita, ka tas mazuļiem ir interesanti un piemēroti. Vecāki bija sajūsmā un lūdza iemācīt vēl kaut ko līdzīgu, jo neko tādu nezināja. Atceros, ka mēs mājās vienmēr esam dziedājuši, un arī tagad ar mammu kaut ko bieži dungojam. Mana meita to vairs nedara un citi jaunieši arī. Tagad veidojas citas tradīcijas. Pēdējā laikā gan rūpīgāk izvēlos pasākumus, ko apmeklēt, un nedaru to pienākuma pēc. Piemēram, man patīk Intars Busulis, braucu uz viņa koncertu Jēkabpilī. Izdziedājos no sirds. Patīk Meladzes dziesmas, braucu uz Rīgu. Man joprojām patīk vecā krievu estrāde. Tā ir mana jaunība, tuvas un pazīstamas atmiņas. Dažkārt ar jauniešiem centrā uzdziedam arī krievu dziesmas. Krievu valodas zināšanas ir mana bagātība, kas ļoti bieži ir noderējusi ne tikai man, bet arī maniem paziņām, draugiem, audzēkņiem.
— Esi organizatore arī ģimenes pasākumos?
— Vīra apaļās jubilejas parasti svinam plaši pēc manis veidotiem scenārijiem. Manas jubilejas vispirms pavadu kopā ar ģimeni, un tad svinam ar draudzenēm. Laikam jau tik daudz kas dzīvē organizēts, ka tagad man lielākais prieks ir svētkos nedarīt neko. Tā man būtu lielākā dāvana. Katrā ziņā dodu priekšroku mierīgai pasēdēšanai mājas dārzā, nevis skaļai ballītei.
— Atliek laiks arī kādam vaļaspriekam?
— Man ļoti patīk dziedāt, un savulaik to darīju Ievas Lazdānes vadītajā baznīcas korī. Tad Ieva no Pļaviņām aizgāja, un dziedāšanā bija pauze. Kādu laiku padejoju līnijdejas, bet man vienmēr grūti atcerēties soļu secību, tā bija arī tautas deju kolektīvā sākumskolas gados. Vienīgi ar Valdi dejošanā mums viss saskan lieliski. Ļoti patika dziedāt arī Ivetas Upenieces vadītajā Pļaviņu katoļu baznīcas korī. Kopš jauniešu centrs atvērts arī sestdienās, šo nodarbi esmu atlikusi uz laiku. Tagad daudz lasu, tādējādi kompensējot jaunībā nepagūto. Interesanti vērot, kā jaunības gados izlasītās daiļliteratūras atziņas ar gadiem transformējas. Vēl jauna aizraušanās ir sudoku mīklas. Reiz pamēģināju tās risināt, īsinot laiku, dodoties autobusā uz semināru, un iepatikās. Laikam jau tā ir viena no vecuma pazīmēm… Guļamistabā uz naktsgaldiņa man vienmēr ir grāmata, sieviešu žurnāls, sudoku mīklas un dažkārt kāds pētījums. Lielisks relaksācijas veids ir arī dārzs. Kā iestājas pavasaris un vasara, ēdienreizes mums ir laukā. Kad esmu ļoti nogurusi, braucu uz Rīgu un tur atpūšos, pat ne vienmēr apmeklējot kādu teātri vai koncertu, bet vienkārši pastaigājoties parkā, apmeklējot kino. Man vajadzīga burzma, kur mani neviens nepazīst. Labi būtu, ja līdzsvaroti varētu apvienot ikdienas darbu, pavadīt mierīgas brīvdienas mājās un pāris reižu mēnesī izrauties līdz Rīgas burzmai, pieliekot vēl klāt kādu labu koncertu. Tāda izskatītos mana ideālā ikdiena.
Vizītkarte
vārds, uzvārds:
Ināra Upeniece
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 20. jūlijs, Pļaviņas.
DARBAVIETA: jauniešu iniciatīvu centra “Ideja” vadītāja.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
ĢIMENE: vīrs Valdis,
meita Rēzija Līna.
VAĻASPRIEKI: dziedāšana, grāmatas, sudoku mīklas.
