Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste teic, ka Latvijā daudzi jaunieši izvēlas apgūt ar ēdināšanu saistītu profesiju. Tajā pašā laikā šī ir viena no pieprasītākajām profesijām Latvijā, kurā darbinieku vienmēr trūkst.
Pērn, un arī iepriekšējo desmit gadu laikā, aptuveni vienāds ir to pavāru skaits, kas meklē darbu, un brīvo vakanču skaits. Iemesli šādai situācijai ir vairāki, viens no tiem — jaunais cilvēks, izvēloties mācīties šo profesiju, bieži neapzinās darba smagumu. Sava vaina te ir dažādiem šoviem televīzijā ar pavāru piedalīšanos, kur ir idealizēta vide, cilvēki ir laimīgi, raidījumi, kuri ierakstīti eksotiskās zemēs. Tas ceļ profesijas prestižu, kas bez šaubām ir nepieciešams, jo kādu laiku Latvijā valdīja priekšstats, ka profesionālā izglītība nav vajadzīga. Pavisam triviāls teiciens — ej, bērns, mācies par pavāru, vismaz vienmēr būsi paēdis. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka šī nav vislabāk apmaksātā nozare. Ja jaunietim ir uzstādījums daudz nopelnīt vai vismaz virs vidējā līmeņa, tad noteikti jāizvēlas cita profesija.
Nenoliedzami ir atšķirības atalgojumā starp pavāriem, kas strādā Rīgā un reģionos. Aprīlī viesmīlības nozarē parakstīta ģenerālvienošanās, kas paredz noteikt minimālo algu un sociālās garantijas nozarē strādājošajiem. Vienošanos parakstījušas četras puses: Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrība un trīs darba devēju organizācijas — Latvijas Restorānu biedrība, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija un Latvijas Tirgotāju asociācija. Vispārpieņemtās likmes atkarībā no kvalifikācijas un ievērojot reģionālo principu ir: šefpavāra alga — no 4,75 līdz 7 eiro stundā, vecākajam pavāram — no 3,40 līdz 5,50 eiro un pavāram — no 2,70 līdz 4 eiro stundā. Tiesa, noslēgtā ģenerālvienošanās ir vispārsaistoša, bet tā stāsies spēkā tikai tad, kad būs pieņemts lēmums par samazināto PVN likmi 5% apmērā sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumam.
Santa Graikste atzīst, ka daudz vieglāk būtu strādāt, ja nebūtu reģionālā dalījuma, un nav izslēgts, ka ar laiku pārrunās ar iesaistītajām pusēm to arī varētu pieņemt. Pašlaik pandēmijas dēļ ēdināšanas nozarē situācija ir ļoti smaga. Lai gan finanšu ministrs Jānis Reirs vairākkārt uzsvēris, ka viņa interesēs ir atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, lai tie būtu konkurētspējīgāki pret lielajiem ārvalstu ēdināšanas tīkliem, kuri izmanto galvenokārt saldētus produktus. Pašlaik redzams, ka izdzīvos tie, kas uz Latviju atved saldētu maizīti un kotleti. Turpretī tiem, kas vēlas gatavot no svaigiem vietējiem produktiem, ja netiks ņemts vērā nozares ieteikums par samazināto PVN, izdzīvot būs ļoti grūti. Pašlaik daļa nozares cenšas optimizēt izmaksas, bet, ja pieņemtu prasīto 5% PVN, tas tiktu nomaksāts un varētu mierīgi strādāt, attīstīties. ◆
Fakti
◆ Latvijā PVN likme ēdināšanas pakalpojumiem ir 21%, kas ir otrā augstākā likme ES. PVN likme izmitināšanas pakalpojumiem Latvijā ir 12%.
◆ Latvijas restorānu nozarē ir 2422 darba devēji un 28 783 darba vietas. Nozare valsts budžetā ik gadu ienes 165 miljonus eiro. Kopumā nozares devums iekšzemes kopproduktā ir 2%. Pērn vidējā alga pieaugusi par 11,3% un sasniedza 551 eiro. Jūnija vidū no 3190 darba piedāvājumiem portālā Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā 116 ir pavāru vakances, no tām
51 Rīgā. Aizkraukles novadā — 1, Skrīveru —1, Pļaviņu — 1, Jēkabpilī — 2.
◆ Bruto alga (pirms nodokļiem) Rīgā stabili ir no 1076 līdz 1200 eiro, bet reģionos uz pusi mazāka. Piemēram, Cēsīs — ap 500 eiro, Jēkabpilī — 430. Darba piedāvājumos mēnešalgas vietā mēdz norādīt stundas likmi. Ja Rīgā tā sākas ar 4,30 līdz 4,80 eiro, tad, piemēram, Talsos — no 2,80 eiro stundā, Rēzeknē — 2,70 eiro.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
