– Tu nu gan esi slinka, sēnēs vēl ne reizi neesi bijusi! — tā nesen kā čūska man iedzēla Rozālija. Nu atradusi gan, ko mācīt! Vai tad nav vienalga, no kurienes nes sēnes mājās — no tirgus vai meža? Tomēr, lai es nebūtu ka baltā vārna uz sēņotājtautiešu fona un varētu arī palielīties ar sēņošanas guvumiem, sezonu atklāju pirms divām nedēļām. Pēc pirmās reizes jutos ļoti vīlusies — visas sēnes tārpainas, nav nevienas, ko grozā likt. Nākamajā reizē nolēmu tverties pie senču mantojuma. Un ticiet vai ne, salasīju vairāk nekā Indriķis. Kā man tas izdevās? Pavisam vienkārši. Sēņot ejot, liku nazi aiz muguras. Tad noskaitīju divrindi: “Čiku, čiku, meža Miku, pilna āda baraviku!” Ticējumos rakstīts, ka pirmās ieraudzītās sēnes jāapspļauda un jāsaka: “Esiet jūs tās laimīgās, pievelciet man ātri pilnu grozu!” Es tā arī darīju, bet, liekot pirmo sēni grozā, teicu: “Dieviņ, dod laimi!” Ļoti stingri ievēroju nosacījumu, ka, kopā sēņojot, nevajag otram atdot sēnes, jo tad līdz ar tām atdod savu laimi. Un tagad esmu i laimīga, i sēnes saēdusies. Ne velti Indriķis saka — ja mani iemestu okeānā, kaut es neprotu peldēt, es vienalga no tā izpeldētu, piedevām vēl ar zivi mutē. Nu beidzot viens prātīgs vārds no viņa mutes!
Izabella
