Aizkraukles pilsētas kultūras namā aizvadītās nedēļas nogalē zāle bija piepildīta pilna — ne viens vien vēlējās pavadīt patīkamu pēcpusdienu, izbaudot Mārtiņa Egliena režisēto humorpilno stāstu par mums pašiem, latviešiem — “Made in Latvia”.
Nākamajā dienā pēc pasākuma redakcijas e-pastā iekrita sarūgtināta pasākuma apmeklētāja vēstule. Viedokļu daudzveidībai apjautājām vēl vairākus izrādes apmeklētājus.
Paulis Aizkrauklē
— Svētdien visu rītu biju pacilātā garastāvoklī, jo man ir biļete humora izrādei. Piebraucu pie kultūras nama un redzu, ka mašīnu pilns laukums, tātad daudzi domā tāpat kā es. Izrādes beigās skatītāji kā parasti aktierus izsauca trīs reizes. Saņemot virsdrēbes, nebija smaidošu seju, pārrunu par redzēto un dzirdēto. Skatītāji izklīda tādi nokaunējušies, jo, piemēram, es jutos kapitāli piešmaukts. Kaut ko tādu zem izrādes nosaukuma izkārtnes nebiju gaidījis: tur bija dzirdama bezgaumība, rupjš ievērojamu cilvēku izsmiekls, nevienas svaigas domas, man vajadzēja saprast, ka es, skatītājs, esmu tas s… brālis. Tā jutos, kad izsmēja ievērojamus kultūras cilvēkus, neskatoties, ka viena jau nav starp mums. Man vajadzēja celties un atstāt to balagānu, kas faktiski domāts tirgus dienām vai ieslodzījuma vietām bijušo bandītu uzjautrināšanai. Tomēr to neizdarīju. Uzskatu, ka daiļskanīgo izrādes nosaukumu izmantojuši Latvijai un latviešiem naidīgi sabiedriskie strāvojumi. Izrādi nevar rādīt ar šādu nosaukumu. Svētdienas vakars bija sabojāts.
Zane no Aizkraukles
— Aktieri bija lieliski, savu darbu paveica godam, par saturu var strīdēties. Tā jau ir ar daudziem produktiem — labs mārketings nostrādā, bet, kad esi piedāvāto pamēģinājis, iegādājies, redzējis — saproti, ka reklamētais no reālā atšķiras. Līdzīgi kā pirkt vai nepirkt produktu veikalā, arī apmeklēt vai neapmeklēt izrādi ir katra paša izvēle, tāpēc nesatraucos par to, ka pēc šī pasākuma neesmu sajūsmā. Ir dalītas izjūtas. Izrādē varēja pasmieties, taču bija arī novecojuši un neizdevušies joki, jāatzīst, ka izvēlētās tēmas un humors ar manu gaumi nesakrita. Nesaprotami bija joki par dziedātājiem Žoržu Siksnu un Dzintaru Čīču. Patiesi pasmieties varēju par skeču, kurā deputāts mācījās angļu valodu. Interesantas nianses par to, kā latvieši varētu uztvert šīs valodas īpatnības. Izrādes kontekstā neiekļāvās “Čikāgas piecīšu” numurs noslēgumā. Laikam tikai tāpēc iekļauts, lai attaisnotu izrādes nosaukumu — “Made in Latvia”.
Imants no Sērenes
— Par izrādi kopumā — varbūt tā radīta ar domu, ka laukos jebkas izies cauri. Diez vai publikai Rīgā tāds savārstījums patiktu. Lielākā daļa bija diezgan banāli jociņi — par seksu, dzeršanu un to, ka vidējā un vecākā paaudze nemāk angļu valodu. Humors izrādē lielākoties bija “otrā svaiguma”. Ja anekdoti pastāsta otrreiz, tad tā vairs nav smieklīga. Vēl viens mīnuss — uz skatuves varēja būt vairāk dāmu, bija tikai viena un bariņš vīriešu. Pārāk daudz vīriešu! No vīru vidus īpaši izcēlās kolorītais Liepājas teātra aktieris Marģers Eglinskis. Viņš bija lielisks. Pozitīvais ir tas, ka beidzot latvieši mācās pasmieties par sevi. Vajag veidot vairāk humorpilnas izrādes, mums, latviešiem, ir jāmācās jokot. Tā ir arī iespēja paskatīties uz sevi no malas un varbūt aizdomāties, kādi esam. Un tomēr — jāprot jokot gaumīgi, tā jau ir māksla. Adekvāta ieejas maksa pasākumam būtu divi — trīs eiro.
Iveta Aizkrauklē
— Dodoties uz izrādi, nekādu augsto mākslu negaidīju, šajā gadījumā galvenais bija izklaide, un to arī saņēmu. Ja būtu jāvērtē skalā no 1 līdz 10, tad “Made in Latvia” no manis saņemtu 7/8. Patika aktieru profesionalitāte. Visu izrādes laiku, vairāk nekā pusotru stundu bez pārtraukuma, noturēt skatītāju uzmanību nav viegli, tomēr viņiem tas izdevās. Par saturu runājot — ja jau tā ir humoristiska izrāde, tad ar nenopietnu saturu arī jārēķinās, dziļš un filosofisks pārdzīvojums nav sagaidāms. Joki, humors uz skatuves mani neaizskāra un it nemaz nelika justies slikti, izsmietai vai nonicinātai. Katrs esam savu reizi bijis kā sūdabrālis, tā eņģelis. Saturā varēja būt mazāk sadzīves ainu, jo tās novirzīja no izrādes būtības — pasmieties par latviešiem un kādām sev piedēvētām vispārīgām īpašībām. Piemēram, aina ar piekrāpto sievu, kura vēlas atriebties vīram ar to pašu, domājams, ka līdzīgi šo problēmu risina dāmas visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Saskaņā ar tautasdziesmām latvieši ir strādīgi, godīgi, kautrīgi, labsirdīgi — īpašību uzskaitījumu varētu turpināt. Iespējams, daudzi tādi ir, un es priecājos, ja izdodas tādu cilvēku, kurā ir šo īpašību apkopojums, sastapt. Diemžēl visās savās problēmās mums patīk vainot citus. Varam vainot politisko iekārtu un vēl daudzus faktorus, kuru dēļ mēs it kā mēdzam pazaudēt sevi, ietekmējamies visādā ziņā, tajā skaitā arī mūsu valoda. Labvakar, Dievs palīdz, vieglu soli kumeļam — tā nesacīs neviens, varbūt tomēr retais. Toties runas, kurās gandrīz aiz katra vārda skan arī tādi, kas sākas ar burtiem b un h, dzirdam diendienā, un tā nerunā tikai cittautieši un sociāli nelabvēlīgs kontingents, bet arī bērnudārznieki, skolēni, pat augstākās amatpersonas. Diemžēl. Ja izrādes veidotāji gribēja atklāt kādu šķautni, kas mums godu nedara, tad nav ko apvainoties. Prast pasmieties par sevi un aizdomāties, kādi esam — tādam būtu jābūt jebkura — laba vai slikta — darba mērķim. Ja nepatīk savs attēls spogulī, tad jāmaina nevis spogulis, bet gan kaut kas sevī.
Pārdomas uzklausīja un pierakstīja Līga Patmalniece
