Valsts glābēja
Nedēļas sākumā Izabella paziņoja, ka svētdien došoties ekspedīcijā. Es jau domāju — uz Kamčatku. Viņas sapnis kādreiz bija kļūt ar ģeoloģi. Taču kļūdījos — braukšot uz Latgali. Uzzinājusi, ka mājas apstākļos turpmāk varēs ražot 30 000 litru vīna un alus un aptuveni 200 litru destilēto dzērienu, viņa staigā kā pa mākoņiem. Latgalē Izabella nolēmusi pavadīt nedēļu un vākt dzērienu receptes. Sākumā viņa nesaprata, kas ir destilētais dzēriens, bet, kad uzzināja, ka līdzīgs “dzimtenītei”, bija spārnos. Pie mums tūristi varēšot dabūt vislabāko. Es viņu centos savaldīt, sak, vēl taču likums nav pieņemts, bet viss velti — apturēt Izabellu, ja viņai ir kāda ideja, ir tas pats, kas vējam uzlikt iemauktus. Viņa mani nosauca par valsts ienaidnieku. Vai tad es nezinot, ka valsti no bankrota varot glābt tikai uzņēmējdarbības attīstība? Un viņa to glābšot.
Indriķis
Einar, tu neesi viens!
Man atkal nervi čupā. Iedomājieties, dzirdēju, ka Einaru it kā gribot nomest no amata, pretējā gadījumā varot mainīties valdība. Tad nu traģēdija — atlaida VID šefu, bet viņš taču Repši neklausīja un vēl citus mācīja to darīt.
Vai kāds ir ievērojis, cik finanšu ministram pēdējā laikā skumjš skatiens? Arī uzvalciņš viņam tikai viens — melns ar baltām strīpiņām. Es jau saprotu, viņam, tāpat kā man, ir daudz kredītu — arī es jaunas štātes vairs nepērku. Droši vien, kā no darba pārnāk, iekrīt gultā ar visām drēbēm, otrā rītā pamostas, noskurinās un atkal prom uz darbu. Domājat, viņam viegli katru dienu kaut kur meklēt naudu? Man viņš nudien atgādina Sprīdīti ar lielu lāpstu, kuram tik jārok un jārok, lai tie aizdevēji būtu apmierināti. Viņam pat gleznošanai vairs nav laika. Es mājās izgatavoju plakātu: “Einar, es ar tevi!”. Kad braukšu uz Rīgu, pastāvēšu pie ministrijas, lai viņš zina, ka nav viens. Vismaz morāli atbalstīšu.
Izabella
